Agrā rudens pēcpusdienā lietus mērcēja Bauskas ielas saplaisājušo asfaltu. Valdemārs vieglu soli iznāca no biroja, atvēra lietussargu, aizsmēķēja un gaidīja piebraucam auto. Viņš juta atvieglojumu – tikko bija noslēgusies trešā ceturkšņa valdes sēde un lai arī darba nedēļa vēl nebija beigusies, vismaz liela daļa steidzamo darbu bija apdarīti un daudzi jautājumi, kas pēdējos mēnešus bija nospieduši uzņēmēja garu, atrisināti. Dzestrajā, bet joprojām patīkamajā Septembra gaisā pēc saspringtās darba dienas cigarete smēķējās īpaši liegi. Klāt bija auto, Valdemārs, sakļāva lietussargu, nometa cigareti uz slapjā asfalta un izmīdija ar kurpes purngalu, atvēra durvis un atslīga aizmugurējā, baltās ādas sēdeklī. 7. sērijas BMW patīkami smaržoja pēc ādas un kafijas un lietu tikpat kā vairs nevarēja dzirdēt. Nomurminājis vadītājam “Caur Jelgavas biroju uz mājām”, Valdemārs atvēra klēpjdatoru un steidzīgi pazuda e-pastu, izklājlapu un darījumu pasaulē.

Auto apstājās un Valdemārs jau grasījās kāpt ārā no auto, lai ieskrietu birojā, parakstītu dažus papīrus un dotos mājās, bet atskārta, ka auto ir apstājies nevis pie Jelgavas ielas biroja, bet pie pļavas nomalē esošas saimniecības ēkas. Gara auguma, labi ģērbts vīrs ar neskaidriem sejas vaibstiem no ārpuses atvēra auto durvis un aicināja Valdemāru doties līdz. “Tas, izskatās, neaizņems daudz laika” mierināja garā auguma svešinieks. Uzņēmējs bija nedaudz nobijies, bet saglabāja mieru – nebija pirmā reize, kad viņam nācās sastapties ar iebiedēšanu, izspiešanu, reketu vai citām līdzīgām darbībām, īpaši 90tajos gados. Viņš bija to pieredzējis pārāk daudz reižu, lai tagad pārlieku baidītos. Viņš jau prātā pārcilāja dažādus scenārijus, kā no viņa prasīs naudu vai izpirkuma maksu viņa tuviniekiem, kā viņš piezvanīs saviem draugiem, kas par visu parūpēsies un ka jau nākamnedēļ viņam ir jābūt Ukrainā un ka būtu labi, ja līdz tam situācija atrisinātos.

Džentelmenis viņu pavadīja līdz saimniecības ēkai ieveda Valdemāru iekšā, bet pats devās atpakaļ ārā un aizslēdza durvis. Saimniecības ēka – noliktava bez starpsienām – brīnumainā kārtā bija silta un neoda pēc pelējuma vai slapja betona, kā to varēja sagaidīt. Valdemārs gaidīja savus nelabvēļus, taču skatam pavērās telpas vidū novietota virtuves iekārta, kamīns un guļamistaba. Pilns komplekts - ar plīti, flīzētu grīdu, izlietni, ledusskapi, lielu galdu, tvaika nosūcēju, Valdemāram uz brīdi šķita, ka viņš sapņo – virtuve pamestajā noliktavā bija svešķermenis svešķermenis un atgādināja konceptuālās mākslas instalāciju – dzīvokli, bez ārsienām, kas novietos lielas saimniecības telpas vidū. Viņš piegāja pie galda un atrada vēstuli.

Sveiks, Voldiņ! Žēl, ka esam spiesti tikties šādā, neplānotā veidā, bet nebiju drošs, ka piekristu tikties citā kontekstā – Esi bez baiļu, Tev nekas slikts nenotiks, iespējams, vien gūsi jaunus ieskatus un mazliet empātijas. Nesen piedzīvoju nelielu bet rūgtu vilšanos. Vēlējos šajās sajūtās dalīties ar kādu, kas ir līdzatbildīgs pie neveiklās situācijas, kurā nonācu. Ledusskapī un skapīšos atradīsi visu, kas nepieciešams, lai pagatavotu risoto ar mīdijām baltvīna mērcē. Pēc 25 minūtēm kopš plīts ieslēgšanas, gaidi ciemiņus.

Valdemārs aizsmēķēja un domāja par to, kuram zvanīs pirmajam, kad tiks pie strādājoša telefona. Varbūt tas ir īpatnējs veids, kā izteikt sadarbības piedāvājumu, viņš turpināja domāt. Viņš bija dzirdējis, ka Ukraiņu biznesmeņi esot ļoti īpatnēji un labprāt pārbauda savus potenciālos partnerus dažādās nestandarta situācijās. Viņš juta, ka nomierinās pavisam, jo acīmredzami situācija nebija draudīga, drīzāk liecināja par humoru un labiem nodomiem, nekā izspiešanas mēģinājumu. Apsējis priekšautu un ieskatījies blakus atšķirtajā pavārgrāmatā, viņš ķērās pie darba. Ieslēdzis plīti viņš pamanīja, ka priekšauta kabatiņā kaut kas sāk tikšķēt – mazs kabatas pulkstenim līdzīgs taimerītis bija uzsācis laika atskaiti. Valdemāra veiklo roku komandēti, cepās dārzeņi, vārījās rīsi un jūras veltes sautējās baltvīnā. Laiks paskrēja nemanot, ēdiens smaržoja lieliski un Valdemārs pats bija pārsteigts, cik veikli viņam viss izdevies. Taimerītis beidza tikšķēt un atvērās saimniecības ēkas durvis. Pa tām ienāca sieviete. Labi ģērbta tumšmate.

Melnā kleita ideāli apņēma viņas augumu izceļot visu, kas nepieciešams, vienlaikus liecinot par labas gaumes izpratni. Drošā pārliecinātā solī, viņa, neko nesakot, pienāca pie nelielā galdiņa un nostājās tam blakus. Sieviete izstaroja ap sevi noslēpumainu skaistumu un seksuālo spriedzi, kuru nespēja apslāpēt pat visai aseksuālās saimniecības ēkas betona sienas. Viņš atbīdīja krēslu, sieviete apsēdās. Viņš ielēja viņai glāzi atdzesēta baltvīna - viņa pasmaidīja. Visbeidzot, viņš uz galda uzlika šķīvjus ar tikko pagatavoto maltīti - viņa pateicībā smaidot, zinoši pamāja ar galvu. Ēdiens smaržoja brīnišķīgi, kamīnkrāsniņa omulīgi sprakšķēja. Valdemārs bija apburts, gandrīz piemirsis, ka atrodas saimniecības ēkā, nekurienes vidū – viss par ko viņš domāja ir noslēpumainā viešņa, kas sēdēja viņam pretī un raudzījās viņā mirdzošām acīm.

Viņa, skatoties Valdemāram acīs, paņēma mazu kumosiņu ēdiena ar dakšiņu un ielika mutē. Smaids un noslēpumainais acu mirdzums pagaisa acumirklī un pārvērtās skatienā, kas liecināja par kaut ko starp vilšanos un nicinājumu. “Rīsi ir cieti!” viņa noteica, iesvieda lina salveti šķīvi, pati atbīdija krēsu, piecēlās un devās prom, uz grīdas nometot Valdemāra mašīnas atslēgas.