Kameģi
Noskatījos Ralfa EIlanda cepienu. Kopumā bija jauki. Atzīšos - Ralfs Eilands man šķiet reti pretīgs tips, vismaz savās publiskajās izpausmēs. Aptuveni kā Renārs Zeltiņš - Latvijas nabadzīgās popkultūras tiražēts sūds, kura neīstais smaids no afišu stabiem un visiem iespējamajiem ekrāniem lieks savilkt rokas dūrē un censties paslēpt galvu mēteļa apkaklē un vēlēties ietriekt viņam karoti kaklā. Bet viņam nebija ne vainas - viņš bija visai smieklīgs (īpaši ņemot vērā pasākuma kopējo kontekstu un kvalitātes zandartus) un biju super pārsteigts par viņa spēju pasmieties par sevi un citiem. Es teiktu, ka nebija ne par matu sliktāks par Edavārdu cepienu (for better or worse). Sieviešu nosacītās konkurentes varētu izplēst vienu otru lapu no Kameģi Latvija iesācēju komēdijas grāmatas. 1.Sagatavot vismaz mazliet īsu joku vai vismaz stāstā ieliekamus konkrētus pančus - to izdarīt plūstošā stāstījumā ir daudz grūtāk un brīžiem var prasīt vairāk skila, kā iesācēju stāvkomēdijā ir pieejams. 2.Ielikt pa kādam asākam jokam un vārdam. Nevajag kļūt bezgaumīgiem, bet var redzēt, ka tas brīžiem ļauj komiķiem izklausīties dabiski, īpaši stāstot "tas ir tik patiesi" tipa jokus. 4.Stāstīt vairāk jokus, kas nav "tas ir tik patiesi" tipa joki. 3.Nekautrēties būt mazliet tizlam - paskatieties uz Denisu (to kas krievs). Viņš vsp pusi no saviem jokiem pastāsta ar savu mazliet tizlo ķermeņa valodu un nenopietno attieksmi pret pasākumu, kas dod kiku labiem jokiem, bet neļauj sliktiem atstāt kapa klusumu.

Izlasīju "Fooled by Randomness" - grāmatu, kurā ļoti elegentā angļu valodā 200 lpp izstāstīts, ka cilvēkam ir tendence nejaušus notikumus uztvert par jaušiem vai tendenci ilustrējošiem un ka cilvēkiem kopumā ir grūti domāt varbūtību kategorijās. Grāmata ir uzrakstīta tik dievišķā valodā, ka galīgi nav žēl, ka izlasīju, bet ja būtu pircis nevis izdrukājis mājās (ghetto izdevniecība yo) varbūt būtu mazliet žēl - kā nekā kāda tur viena no ietekmīgākajām 21.gs. grāmatām.