Nez, iespējams, nebija priekš manis. Ļoti patika atsevišķas lapaspuses, rindkopas vai teikumi, bet kopumā šķita mazliet traģigarlaicīgi, līdzīgi kā Eiropas kino. Sajūta, bija kā pēc "Tās ir tikai pasaules beigas" vai "Mīlestības Savienotās Valstis" noskatīšanās, kur traģiski dziļais stāsts un ļoti laba/izcila kinematogrāfija vienalga nespēj kompensēt sižeta izteikto garlaicību. Likās dīvaini, ka pēcvārdā tiek paskaidrots, kas domāts ar metaforu "stikli" - es piemēram biju sapratis pavisam citādāk.

Neskatoties uz garlaicību bija lietas, kas šķita interesantas. Pirmās personas stils, lai arī brīžiem atstāja mani gaužā apjukumā (kad viena tēla pirmā personā teiktais, jau ir attiecināms uz citu tēlu) ir aizraujošs. Attainotais FPS izmisums un domas ir jutekliskas un gauži īstas - tādas, kurām var noticēt un releitot arī visai vienkāršs vīrs, pieņemu, ka cilvēki ar bagātu jūtu pasauli to varētu novērtēt vēl vairāk. Tāpat arī ļaudis, kas dzīvo vai vēlās dzīvot brīvībā nevis sociāli konstruētājā citiem tīkamajā realitātē šķiet ir jauks stāsta vadmotīvs, vai vismaz tas tiek uzdots par stāsta vadmotīvu grāmatas pēcvārdā (man šķiet, ka "Kārlis ir pizģuks, lai arī progresīvs ārsts ar bagātu jūtu pasauli" drīzāk ir stāsta vadmotīvs).  "Stikli" satur jauku didaktisko elementu. Nezinu cik adekvāti ir salīdzināt ar kino, bet grāmata saistās ar "Как я провёл этим летом" - tās pašas neattaisnotās cerības uz laimīgām beigām un baiļu veidotais nekrietnums, kas sapiš ne vien savu bet citu dzīvi.

TLDR: Stikli ir inčīga neliela grāmatiņa, kas, lai arī ir garlaicīga, ir izlasīšanas vērta.