Dienas, kas solīja tik daudz ko - izgulēšanos, lēnas brokastis, vēlu rīta kafiju, slinku pillowtalku rāmā piemigušā balsī. Dienas, kurās varēja būt skaistas krāsas, analogas izklaides, skaidrs prāts un dzidrs skats, maigi pieskārieni, liegas smaržas un laipni skatieni. Šie solījumi vairs nav pat plika graša vērti – asas precīzas kustības, tramīgi pārmetoši skatieni un neskaidra apziņa, aukstas sarunas un mirdzoši ekrāni kā logi uz auksto korporatīvo pasauli, kuros tikko redzams savs atspulgs vai drīzāk nojaušams, ka tur tam vajadzētu būt. 

Negaidi neko no tām. Tā nav viņu vaina, bet šīm dienām vairs nav nekā priekš Tevis. Vēl brīdis un tās ķersies pie rīkles. Tāpēc sakod zobus, pieseivo failus, nosūti epastu, norij remdeni rūgtās kafijas malku, aizžmiedz acis un nospied mēlīti - uz brīdi pulvera smakai vēl gaistot sajutīsi, ka tā bija vienīgā pareizā izvēle. Jāzaudē kaujā, lai uzvarētu karā.