Saplīsa
Lielas, gludi pulētas sienas pakājē bija skaista pilsēta - ar tirgu, ogļu raktuvēm, nelielu rāti, skaistiem un mazāk skaistiem pilsētniekiem un pagalam pliekanām un provinciālām intrigām. Pilsētnieki mēļoja, ka aiz sienas varēja redzēt pavīdam tumsu, pie sienas vienmēr oda pēc pelējuma un tantes pilsētā runāja ka ejot garām sienai, viņām sāpot ceļi - taču neviens skaidri nezināja, kas ir aiz sienas, un lielākajai daļai pilsētnieku tas nerūpēja it nemaz.

Viņa teica, ka pilsētnieki izliekas - ka aiz sienas ir liels ļaunus un ka velti viņi vada savas dienas mierā un saticībā. Pilsētnieki raustīja plecus un neko daudz par to nedomāja, vien pilsētas mēra vietnieks, klusībā pie sevis nobubināja, ka siena ir gana stipra un ka nevienam nav jāsatraucas. Vismaz reizi nedēļā viņa aizgāja līdz pulētajai šķirtnei un sita pa to ar dūri, vēlāk ar akmeni, vēlāk ar cērti. Taču siena palika kur stāvējusi - nevainojami pulēta tā atmirdzēja saulē un nekas neliecināja par centieniem to ieplēst.

Kādu vakaru viņa bija īpaši apņēmīga - viņa bija no mātes laulību gredzena paņēmusi dimantiņu un pie vietējā rotkaļa, palūgusi to iestrādāt pašā cērtes smailītē. Viņa aizgāja līdz sienai un cirta, viņa pagura, bet nepārstāja cirst. Viņa kļuva dusmīga, bet prātā iezagās šaubas un viņas trauslās rokas vairs nespēja noturēt cērti. Viņa aiz dusmām un nespēka trieca pret sienu līdzpaņemto zeltera pudeli, vēl pāris reizes pavēcija cērti ar grādīgo dziru nolietajā sienā un devās prom.

Skatoties noteiktā leņķī, vietā, kurā trāpīja pēdējais no daudzajiem cirtieniem gaisma lūza nedaudz citādāk un vērīgi ieskatoties varēja redzēt, ka stikla sienā parādījusies maz-mazītiņa skrambiņa.