kad pēdējoreiz tik ļoti gaidīju nedēļas nogali???

vel aizvien tveru iespēju legāli neiet uz stundām. kāpēc legāli? tāpēc, ka nelegāla stundu neapmeklēšana vairs nav nekas aizraujošs. tā katru rītu pirmās stundas laikā tupu pie skolas ieejas un dokmunetēju visus, kas kavē, atņemu dienagrāmatas un rakstu piezīmes (ha-ha-ha). un nav vietā visādi "pati neej uz stundām un tagad citiem piepisies?" katrs grābj savu labumu. visvairāk es. nākamnedēļ jāiet uz kaut kādu konkursu (?), kur jādzied dziesma un jābūt gudram.

ir jāizvēlās - aukstums vai smagums. pēc pāris dienām ar normālu ķermeņu temperatūru, bet sasodīti smagu mēteli, tomēr izvēlējos pirmo. auktums tomēr nenodrošina tik sliktu noskaņojumu, lai frikadele ievaicātos, kas par problēmu man. smagums gan rada tādu noskaņojumu. gribās lamāties vai arī klusēt. pa spēkam to uzlabot ir tikai superīgajai matemātikas skolotājai, kas adītājas karjeru beigusi pēc tam, kad mazajai meitiņa uzadījusi džemperi ar vāveri, bet bērnelis to par vilku nosaucis. sad. kaut kādā darbelī laboānas darbu rezultātā ieliek neivs "i" vai "ni", bet gan "hi".

forši atnākt mājas no skolas un atrast tur vienu ģirtu un pārliecināties par drošu nākotni. aiaiaiaiaiaiaiai. nez kāpēc jau kādus peicus gadus saucu viņu par muļķi. labs rādītājs. es kaut kāda nervoza kuce esmu, ja vienu pusdienu laikā pa gaisu aizlido divas dakšiņas?jā... un kas mani spēj izvest no pacietības? tu zini? un kas tevi spēj izvest no pacietības?

pāris oficiāli nieki līdz rītam tiks apdarīti, un tad...aiaiaiaiaiaiai...ceru uz brīvību. uz sajūtu, ka bez tā, ko daru, varu paspēt vēl kaut ko, nevis sajūtu, ka neko nevaru paspēt, bet dienas laikā uzrodas vēl visādi mēsli.

 s-a-g-u-r-u-m-s-s-m-a-g-u-m-s