tik jauka uz skolu iešana nebija bijusi kopšs laikiem, kad šos 150 metrus mēdzu mērot kopā ar brāli!
ar nierēs ierautu galvu ripoju uz skolu un pēkšņi aptuveni 40 centimetrus zem savas galvas līmeņa dzirdu smalku balsiņu: "tev šodien paliek viens gadiņš. nopūt svecīti!" pagriežu galvu un redzu mazu puisīti, kurš rokās tur iedegtu sērkociņu. well, nopūtu viņa piedāvāt "svecīti" un uzsākām sarunu par tēmu "ar vienu rītu nepietiek, lai nopūstu tik svecītes, cik man gadiņi, ja katrā rītā drīkst pūst tikai vienu svecīti." kas zin, varbūt, ja atcerētos, kā izskatījās šis puisīts, man arī būtu kāds, ar ko papļāpāt starpbrīžos, nenomirstot no garlaicības(ņemt vērā anetes konstes slimību un mārvela šveicē būšanu).