atcerējos bērnību.
mums laukos bija truši. visi bija akut kādi pelēki vai brūni. visus sauca par kaut kādām terēzēm vai baronesēm. kā jau kārtīgiem bērniem pienākās, katrs bijām okupējuši kādu trusi. piemēram, karmītei solātei bija brūna trušu karaliene (lai svētīts tas trusis, kurš ar viņu nav pārgulējis) terēze. bet mans trusis bija galīgi īpašs - balts atr nosaukumu angors aspirīns. viņš bija trušu dakteris. likteņa ironija - teiši dakteris angors aspirīns, par kuru klīda baumas par hoalndisku izcelsmi, pirmais kaut kur saķēra truū mēri un aplipināja ar to visus trušus. tā nu viņi visi nomira un trušu būdas tika nodedzinātas. bet vēl aizvien, aizbraucot uz laukeim, gribas uzrīkot t.s. trušu svētkus, kuru ietvaros tiek gatavotas īpašās trušu pusdienas un īpašuie trušu aploki.