Trips. 2.daļa
Brazīlija ir futbola karaļvalsts. Tas Pasaules čempionāts var iet dirst, jo mēs un daži ēzeļi, piemēram, skatījāmies, kā īstie džeki spēlē Brazīlijas vecākajā ciematā. Pēdējoreiz tik baudāmu spēli redzēju, kad iepriekšējā Pasaules čempionātā Urugvaja spēlēja ar kaut ko.

Dienas laikā, protams, ļaudis bija pamanījuši mūsu ierašanos, kā arī vairākkārt uzaicinājuši uz forro balli. Forro ir brazīļu deja, kas nav samba, un to drīkst dejot arī tie ļaudis, kas neko no dejošanas nerubī. Bijām uzaicinātas tik daudz reižu, ka, ja neierastos, tā būtu necieņa pret šo ciematu. Tā kā mums te labi patika, tad pārvarējām slinkumu un manu vēlmi vienkārši plītēt, guļot šūpuļtīklā, un aizvilkāmies uz forro bāru. 4 sekundes pēc tam, kad apsēdāmies, mums klāt pieslīdēja kungs, kurš sarunu uzsāka tā, it kā mēs visi būtu labi draugi jau izsenis. Tas bija tas pats kungs, kurš bija vēlējies noskaidrot, vai esam vācietes (kā vēlāk izrādījās - mana vienaldzība viņam tik ļoti patikusi, ka uzreiz sācis rēķināt, kur pavadīsim vakaru un aprēķināja to pareizi). Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz atklājās, ka Precioso kungs ir visnotaļ sakarīgs džeks, kurš uzaudzis neiedomājami milzīgajā San Paulu, mācījies Sidnejā un pēcāk izlēmis pārcelties uz 600 cilvēku Karaivu, kuru viņš mīl no visas savas biojēra sirsniņas, tāpēc kaut kādā veidā mēz dabūt naudu no lielkungiem, lai bīdītu visādus projektus, kas nodrošinātu vispārēju cilvēku laimi. Bija nepieciešamas apmēram 3 sekundes, lai es piekristu viņa piedāvājumam rīt nebraukt atpakaļ uz Vitoriju, bet gan doties pārgājienā pie kaut kādas vietējās cilts, kas viņam ir labi draugi. Kaut arī pirms tam dziedāju dziesmu "Es rīt no rīta braukšu mājās, trādiralalā, re ku modinātājs jau uzlikts" uz Sņežkas un ķīniešu beibes izbrīnu reaģēju ar "a kas?". Tātad tika pieņemts lēmums nākamajā dienā doties uz Korumbau, bet atpakaļ uz Vitoriju - tikai aiznākamajā dienā.

Mana mīļākā forro balles minūte bija tā, kuras sākumā divi džeki gribēja kauties, jo kaut ko nebija varējuši sadalīt futbola laukumā, bet minūtes beigās jau apskāvās un kustināja gurnus dejas ritmā. Apmēram tad, kad Precioso kungs man kaut ko stāstīja par laivām, ķīniešu beibe un Sņežka nolēma viesības pamest, jo vairs nespēja atkauties no ciema zēnu uzmācīgās vēlmes dejot un tašķīties. Te manā priekšā bija dilemma - man ārkārtīgi patika Precioso kunga sabiedrība un ūdens stāsti, bet es, protams, nezināju, kur es dzīvoju, tāpēc domāju, ka jāiet mājās ar beibēm. "Tu ko? Es tak zinu, kur Jūs dzīvojat! Pavadīšu." Tas bija gana spēcīgs arguments, lai novēlētu beibēm labu nakti un dotos citā virzienā.

Nakts mīļākais moments man bija tad, kad gulējām smiltīs un mums klāt pienāca kaut kāds apsargs:

-Jūs šeit nedrīkstat atrasties. Ejiet prom!
-Ko? Pats ej prom!

Aizgāja arī.
Tā mēs mētājāmies apkārt, līdz sāka dziedāt pirmie un otrie gaiļi. Stundām ilgi vilkāmies mājās, jo bijām kā slikta autobuss, kas piestāj pie katra pakša. Precioso kungs pierādīja, ka nav melojis, apgalvojot, ka zina, kur dzīvoju. Tā ap pusastoņiem no rīta nonācu līdz mājām, bet, tā kā man nebija spēka, pirmo pusstundu nogulēju ārā šūpuļtīklā, jo nespēju tikt līdz durvīm. Tās bija vienu metru tālāk.

Kad pamodāmies, beibes nolēma doties uz pludmali, bet es atteicos no šīs izklaides, jo es tak tur jau biju bijusi pirms pāris stundām. Paliku mazliet pasēdēt un parakstīt savu papīra sviesteni. Vēlāk atklāju, ka rakstot esmu aizmigusi pusvārdā. Jutos kā Sandra Mētra, kas grib mazliet pagu.

Iepriekšējā naktī bijām norunājuši, ka ap pusdienlaiku satiksimies hostelī, no kura loga viņš dienu iepriekš bija kāries ārā, lai uzrunātu mūs. Ja viņa paša vēl tur nebūs, tad tas nekas, jo tur saimnieko viņa draugs Felipe, kas visu zinās un mūs laipni sagaidīs. Nu, aizvilkāmies uz turieni. Felipe, protams, neko nezināja, bet tas esot ok. Ok esot arī tas, ka Precioso kungs ieradīšoties tad, kad ieradīsies. Beibes jau sāka kačāt pravas, ka tas mans kā viņu tur sauca mūs ir piepisis, kam es ne uz mirkli nenoticēju. Pēc kāda laika tiešām šis bija klāt, un mēs sākām tik lēni pusdienot, ka atčoknījāmies, ka diena ir jau galā. Bet tā noteikti nebija zemē nosviesta, jo iepazināmies ar ciema krutākajiem džekiem, ar kuriem tad es pavadīju savas turpmākās dienas un ieslīgu pilnīgā čilā. Tur bija arī ļoti mazs kaķītis, kas man koda mutē, kad viņam nepatika mans portugāļu valodas akcents. Es jau pieņēmu, ka nekur vispār nekad neiesim, un biju absolūti apmierināta ar to, jo man vairs neka netrūka, jo savos spirituālajos ceļojumos man neko diži vairāk kā iespēju levitēt pie dabas nevajag, taču - tavu brīnumu - nākamajā rītā visi pamodāmies sešos, lai novilktu kurpes, paņemtu Neptūnu - Karaivas mīļāko dzērienu - dotos ceļā.