Trips. 1.daļa
Izvēlēties vieglāko ceļu - tas nav mums. Būtu ļoti vienkārši aizbraukt uz kaut kādu tuvējo pilsētu un nosaukt to par savu Brazīlijas ceļojumu. Tas mums neder. 12 stundu pavadījām autobusā uz čuhņu, no kuras atiet prāmis uz citu čuhņu. Pirmajā dienā mūs džentlmeniski pavadīja lietus kungs, tāpēc pieņēmu lēmumu šīs brīvdienas pavadīt bez čabatām, jo ir stulbi staigāt slapjām čībām. Pirmo čuhņu sauc Arraial D`Ajuda, un es pat to nejēdzu latviskot, Juris Alunāns kapā apgriežas otrādi. Čuhņā es spēlēju savu mīļāko ūdens spēli - jāielien ūdenī un jādara nekas, jāļauj, lai ūdens mētā apkārt. Jutos kā planktons.

Nākamajā rītā posāmies uz Trankosu, kur bija ļoti sekls okeāns, tāpēc varējām gulēt ūdenī kā Pamelas Andersones kundze, kas, ja kas, grasās piedalīties kaut kādā maratonā. Gar pludmali jāja zirgi un upes deltā pie mangrovēm mīlējās ļaudis. Noskatījām vissmalkāko pludmales bāru, lai varētu uzņemt bildes, kurās dzeram kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem. Diemžēl mūs sagaidīja vilšanās - kaipirinjas tika atnestas prastās zobārstu glāzēs. Sņežka un ķīniešu beibe to vien darīja kā lūkoja pēc suvenīriem, bet es to vien darīju kā triecu ratā visus tos lohus, kas man traucēja levitēt un nemitīgi piedāvāja krelles, sieru, riekstus. Skaidroju beibēm, ka nevēlos iegādāties nevienu suvenīru, jo neprotu nodibināt attiecības ar lietām. Mazliet vēlāk to pierādīju - nopirku koka flautu un vienas dienas laikā to pazaudēju. Pat nepaspēju iemācīties tajā stabulē iepūst tā, lai būtu kaut kāda skaņa. Malacis, 10!

Mans mīļākais Trankosu moments bija vīns pludmalē naktī. Brazīlijā cilvēki ir nojūgušies, jo naktīs pludmales ir pilnīgi tukšas. Nezinu, varbūt tas nozīmē, ka tur var reāli norauties. Mums bija līdzi pa kādai vīna pudelei, bet diemžēl atklājām, ka korķviļķim piemīt dažādas labas īpašības, bet tostarp nav funkcionalitātes. Mēģinājām atslēgu, nesanāca. Ja Žoels tur būtu bijis, viņš vīnu ieliktu kurpē un dauzītu pret sienu. Lai gan nē - nevienam nebija kurpju un šajā pludmalē arī nebija pārāk daudz sienu. Te pamanīju, ka vienā no pludmales bāriem deg gaisma. Man divreiz nav jāsaka, man nav jāsaka pat vienreiz - paķēru pudeli un devos gaismas virzienā. Kad tur nokļuvu, atklāju, ka bārs pilnīgi noteikti nestrādā. Apgāju apkārt un pēkšņi ieraudzīju kādu tumšu stāvu. Gāju klāt, apsveicinājos un noskaidroju, ka tas ir apsargs. Pastāstīju par savu problēmu, un viņš labprāt sāka pa bāru meklēt korķviļķi, lai man - pusnakts laumiņai - palīzētu. Bārā tas neatradās, tāpēc devāmies uz virtuvi. Pēc 5 minūšu meklēšanas apsargs atrada meklēto un atvainojās man par to, ka nevar man to vīnu atvērt, jo te neviens to nedzer, līdz ar to viņš vispār nejēdz, kā to darīt. Arī korķviļķa kvalitāte liecināja par to, ka pēdējoreiz tas lietots 19.gadsimta vidū, un pēc tam tas izmantots tikai malkas ciršanai. Apmēram 7 minūtes pagāja, lai es tomēr pudeli atvērtu. Urrā, urrā, vēlreiz urrā. Devos atpakaļ pie beibēm, kuras jau bija mani apbedījušas, jo biju nozudusi tumsā viena pati uz piecpadsmit minūtēm. Turpmākais vakars bija ļoti jauks, jo bija silti un citi ļaudis pludmalē uzradās tikai tad, kad Sņežka plika vilkās ārā no okeāna.

Nākamajā rītā maucām uz Karaivu. Ceļš bija fantastisks. Ar vārdu "ceļš" es nedomāju to virsmu, pa kuru braucām, to drīzāk varētu nosaukt par ceļa izstrādājumu, kas laiku pa laikam pārvērtās ezera vai upes izstrādājumā. Mierīgu sirdi to pat varētu dēvēt par tripu. Kad izkāpām ārā, man bija skaidrs, ka būs ļoti skaisti, jo ieraudzīju saliņu, līdz kurai var nokļūt tikai ar laivu. Tā saliņa ir Karaiva, kur dzīve rit pilnīgā čilā. Tur mūsu viesu namā dzīvoja ļoti nikns suns, kurš 2 reizes kareivīgi ar zobiem ieķērās un karājās manā kleitā (tas nozīmē, ka viņš bija blusas lielumā). Te okeāns bija kā liels alus, jo bija ļoti, ļoti putains. Ļaudis runā, ka mangrovju dēļ. Vēl te bija visniknākie viļņi, kas mani seklā vietā vienā elpas vilcienā vienkārši pasvieda kādus 10 metrus tālāk. Un no visām redzētajām upju ietekām okeānā šī ir bijusi visskaistākā. Kad pārpeld pāri uz otru krastu, priekšā ir tikai klintis, nebeidzamas palmu rindas un daži pastulbi papagaiļi. Tā kā mana dzīvība nepārtraukti karājas mata galā, tad, protams mums uzglūnēja arī maitas putni, bet pie tā jau esmu pieradusi.

Kad jau bijām ievērojami nigeri, devāmies mājup, pa ceļam satiekot daudzus krabjus. Vispār esmu atklājusi, ka man ļoti patīk krabji, jo viņi ātri skrien. Kad vilkāmies mājup, jau bijām daļēji iemigušas un nogurušas no ļaudīm, kas mēģina komunicēt. Kādā mirklī no kāda namiņa loga izkārās kaut kāds džeks un skaidrā, gaišā angļu valodā brēca: "Eu, Jūs esat tās beibes Vācijas?" Man jau viss bija zajebala, tāpēc nekādās tālākās sarunās neielaidos, vien pagriezos, lai pateiktu, ka nē, neesam. Var uzskatīt, ka tajā mirklī jau bija izlemts, ka paliksim ilgāk nekā vienu dienu.