mans atpakaļceļš bija spirituāls. žoels bija solījies ierasties beļģijas lidostā, lai pa nakti mani izklaidētu. protams, tikšanos viņš nokavēja par divām stundām un piecpadsmit minūtēm, toties līdzi bija paņēmis dažādus ēdienus, kas raksturīgi tieši šim beļģijas reģionam. tā arī bija vakara kultūras programma. izstāstījām ļoti daudz, kā mums iet un ko pēdējā pusgada laikā esam iemācījušies, paglaudījām muguriņas un iepazināmies ar diviem latviešu čigliņiem, par ko man bija liels prieks, jo viņi turpināja žoelam pierādīt, ka latvieši ir cool. tā no kastēm uztaisījām dīvānus un kazino galdu un spēlējām ēzeļus. es, protams, nemitīgi vinnēju. īsi pirms četriem tā jobanā lidosta sāka pildīties ar ļaudīm un divi no viņiem izdarīja lielu kļūdu - atvēra aliņu. latvieša auss cauri lielam bardakam, protams, dzird šo skaņu. un, ja dzird šo skaņu, tad vēlme pēc šmigas kļūst nepārvarama, tāpēc momentā metāmies pie šiem ļaudīm, lai noskaidrotu, kur viņi dabūjuši alu. izrādās - paņēmuši līdzi no mājām, viss pagalam, viss ciet. tad sākām klīst pa lidostu, līdz puspiecos no rīta tika atvērts bārs. nekavējoties ieturējām brokastis - žoels paņēma apelsīnu sulu un kruasānu, mēs - latvieši - pa aliņam. brokastu laikā žoels vārījās, ka alu vispār nedzer, bet situācija pavisam drīz mainījās. devāmies uzpīpēt, pēkšņi mums klāt piecirtās kāds steidzīgs francūzis, kurš sacīja, ka viņam jābrauc prom un viņš nevar lidmašīnā ņemt līdzi šķidrumus, tāpēc ir nolēmis mums atdāvināt savus 13 aliņus (dažādas zortes, pārsvarā labas). tas, protams, radīja ekstāzi, kā arī palīdzēja mums atklāt, ka esam ļoti inteliģenti - piecos no rīta brokastojām (t.i. - kapājām alu. arī žoels) un pārrunājām asv likumdošanu un mēģinājām atcerēties, kurā štatā par spļaušanu pienākas nāves sods un kurā štatā par slepkavību vainīgajam vienkārši uzspļauj. kaut arī viens no latviešu džekiem bija loģistikas džeks, kādā mirklī es sāku uzstāt, ka mums tomēr vajadzētu bīdīt mūsu stulbās pakaļas uz ļotenes pusi. kad žoels sāka mani atbalstīt, jo viņš zina, ka es zinu visu par laiku, tad arī pārējie džeki nolēma ieklausīties saprāta (t.i. - manā) balsī. pakasījām žoela galvu un tinām makšķeres. man ir aizdomas, ka es aizmigu, pirms vispār bijām iekāpuši lidmašīnā. tā rezultātā, piezemējoties rīgā atkāju, ka ne tikai nedzirdu ar vienu ausi, bet arī to, ka esmu papisusi telefonu, kas nozīmē, ka nevaru piezavnīt bratellam, lai tas mani aizvestu mājās. šo problēmu atrisināja cits bratans. ārā šeit esmu pavadījusi apmēram 1 minūti. tajā vienā minūtē man saplīsa galva, jo tomēr pirms divām dienām vēl dzīvoju vietā, kur bija aptuveni par 40 grādiem siltāks. un es esmu tik laimīgs.