„KO? TU BRAUC PROM RĪT?” aizvakar brēca Rembo, kad nez kuro reizi viņu informēju, ka braucu prom 21.decembra pēcpusdienā. Tajā mirklī viss bija pagalam, jo viņš jau bija nokārtojis komandējumu Lisabonā, lai kārtīgi varētu nosvinēt manu brīvdienu sākumu, bet nu mēs bijām attapušies viesībās pie viņa mājās, kurā gardu muti locījām iekšā boršču. Viņš ne tikai neatšķir labo pusi no kreisās, bet arī mēdz nesaprast, kas par dienu.

Ar viskiju mēs pieminējām Sandru – viskija brūža iezemieti -, bet tad sapratām, ka mēs visi taču esam krievi, tāpēc džeki tika aiztriekti uz veikalu pakaļ šņabim, bet meitenes palika runāt par mīlestību un nāvi. Tā bija liela diena, jo bijām ekskursijā uz dambi, kuram ir lielākā ūdenstilpne Eiropā, ceļā uz turieni no sirds izrunājos ar savu mīļāko pasniedzēju (runājām pārsvarā par dvēseles pārdošanu), bet atpakaļas ceļā jau smērējos gar sienām no laimīguma par to, ka Briseles lidostā nakti pavadīšu ar le petit Žoelu, un no tā, ka es būšu Dievezmītē.

Tā kā biju galīgi piekususi ekskursijā, tad nebija nekāds brīnums, ka es krievu šņabja tusofkā pārāk ilgi nepiedalījos un paziņoju, ka iešu gulēt. Ap sešiem no rīta pamodos un satiku Rembo, kurš izskatījās galīgi apmaldījies savā dzīvoklī. Viņš zināja stāstīt, ka esot varonīgi aizstāvējis mani no trakā izvarotāja Van Dammes, kas gribējis likties man blakus gultā un, iespējams, pie viena arī dukurēt. No šīs sarunas varēja noprast, ka Rembo Van Dammem ir kārtīgi sadevis pa rīkli.

No rīta es galīgi pamodos un devos mājās, lai sapucētos ceļam. Tā kā esmu pieklājīgs cilvēks, informēju par to arī Rembo, kā arī sacīju, ka pēc stundas piezvanīšu, jo vispār viņam mani jāaizved uz lidostu. Viņš novērtēja manu pieklājīgo atvadīšanos, kā arī piekrita, ka vajag sazvanīties pēc stundas. Tiesa, šīs sarunas laikā viņas acis bija kā Ainārs Šlesers – ciet.

Pienāca laiks zvanīt, bet pēkšņi viss pagalam – telefonu neceļ, neceļ, neceļ, neceļ. Jā, neceļ 4 reizes. Man, protams, stress, jo pēc 20 minūtēm jābrauc prom, bet man nav vedēja un biļetes nav izprintētas, un es nezinu, kur vispār var kaut ko izprintēt. Uztriecu augšā savu dzīvokļa biedru un paziņoju, ka viņam tagad mani jāved uz vietu, kur var izprintēt, kā arī uz lidostu. Kamēr tas mainīja pidžamu pret uzvalku, tikmēr Rembo tomēr atčoknījās un teicās būt klāt pēc 20 minūtēm.

Vēlākā sarunā atklājās, ka viņš uzskata, ka neesmu no rīta atvadījusies, kas nozīmē, ka viņš ar mani runājis miegā. Pats gan apgalvoja, ka tas nevar būt, jo viņš tā vienkārši nedarot. A ko. Tam sekoja arī vēss stāsts par to, ka naktī Van Damme gribējis likties man blakus gultā, uz ko Rembo reaģējis: „Nu, pamēģini. Moš kaut kas sanāks.” Tātad viņa varonība pastāv tikai pālī (sešos no rīta pēc viskija, šņabja, balzama un dažiem laiņiem), bet, tā kā tā Van Dammes notikuma laikā viņš bija pašā pāļa epicentrā, tad nebrīnītos, ja tam pajolim strauji būtu pietuvojusies tā dzelzs nūja. Tālāk, pamatojoties uz manu nepamatot stresu par to, ka nevar sazvanīt senjoru „Vīrs un vārds”, tiku nokristīta par stresainu mātīti. Tiesa, vēlāk tiku nosaukta par pārlaimīgu zaķi, jo pēc dienas varēšu dzerstīties Rīgas bāros.

Es mazliet ceru, ka R neatcerēsies, kad braucu atpakaļ, jo, ja atcerēsies, tad lidostā mani noteikti sagaidīs ar kādu pagalam apkaunojošu plakātu.
Lidmašīnā es iegādājos drausmīgas kvalitātes picu, un stjuarts prasīja, vai ēdīšu uz vietas, vai tas līdzi ņemšanai. Informēju viņu, ka tuvākajā laikā lidmašīnu pamest negrasos. Es domāju, ka esmu baigi asprātīgā, bet pēc mirkļa mans blakussēdētājs kaut kur aizgāja un pazuda kā Rita no Ugunsgrēka. Laikam bija pasūtījis Carlsberg bundžiņu līdzi ņemšanai.