tell me why are we so blind to see that the ones we hurt are you and me
svētdien atbrauca tālītis, un tas bija ļoti priecīgs notikums. sestdienas vakarā sarunā ar rembo izkristalizējās, ka mans un tāļa plāns, ka viņu sagaidīšu pilsētā, kurā viņš būs ieradies ar autobusu no ļotenes, nekam neder. tāpēc tas tika iemainīts pret manu un rembo plānu, neko nesakot, ierasties lidostā. nevis vienkārši ierasties, bet līdzās visādiem uzvalkos tērptiem kungiem sagaidīt viņu ar krāsainu "GAY ASSOCIATION OF ALGARVE" plakātu un rozā balonu kušķi. jau ceļā uz lidostu izdomājām, ka tomēr esam lohi - to rozā balonu vietā vajadzēja būt piepūstiem prezervatīviem, bet abi vienkārši kautrējāmies viens otram paprasīt: "eu, Tev preži nav?" plakāts bija ļoti mīļš un gay, tāpēc, kamēr vēl neredzējām tāli, rembo to visu laiku lika slēpt, jo varbūt kāds ieraudzīs, ka viņš ir GAY ASSOCIATION OF ALGARVE pārstāvis. tā kā man ir sūdīga redze un es vienkārši neredzētu, kā tālumā parādās tālis, tad apmēram 20 minūšu tas vecais ērglis rembo vizuāli raksturoja man ikvienu vīrieti vecumā līdz 50 gadiem.

apmēram 5 minūšu laikā rembo paspēja tālītim sadirst visu ko par mani, bet, tā kā tālim mans liktenis pohuj, tad viņš vismaz neklausījās tajā visā ar atvērtu mutīti. tā braucām uz pilsētu, līdz pienāca mirklis, kas bija gatavots no tīra zelta:
jau sen, sen rembo prasīju, vai faro kaut kur var nopirkt skābo krējumu. tas teica, ka varot - jāiet uz aldi veikalu, tur arī būs. aizgāju. man ir stulba redze un dzirde, bet tauste gan man ir normāla. aizgāju līdz plauktam, kur rembo bija licis, iztirināju visas bundžiņas un secināju, ka nevienā no tām nav produkta ar skābā krējuma konsistenci (lasīt uzrakstus nav jēgas, jo es nezinu, kā portugāliski sauc skābo krējumu). tā arī viņam teicu - nekā nav, viss pagalam. tas, protams, ļečī, ka es neko nesaprotu un esmu vēl stulbāka nekā mana māsa un varbūt pat vēl stulbāka nekā tas lohs, kurš par 200 eiro ar vasjku brauca uz seviļju. tā pēdējo nedēļu laikā laiku pa laikam uzpeldēja tā skābā krējuma saruna, kurā galvenais bija vienam otru apsaukāt. mājupceļā no lidostas braucām gar aldi veikalu, un tas, protams, bija iemesls, lai atkal vien otru sāktu zākāt par siseni vai lohu. kad bijām jau pabraukuši garām, ierunājās misters degpunkts: "eu, varbūt tad iebraucam pārbaudīt!" rembo uzreiz mašīnu met otrādi un piespolē pie aldi. viņš nodzēš cigāru, iepiš visīti un saka: "nekad nepalaid iespēju otram pierādīt, ka viņš ir idiots!" viņš lēnām attaisa durvis, pak-pak izkāpj no mašīnas, uzliek ne tikai īsta uzvarētāja sejas izteiksmi, bet arī tos metrus no mašīnas līdz pareizajam plauktam veic kārtīgā uzvarētāja gaitā (rokas kabatās, gaita lēna, mierīga, augsti pacelta gaita, laiku pa laikam atskatās uz mani, lai redzētu, vai jau neesmu sākusi raudāt. nu, tīrs gangstas paradise). tā pieejam pie plaukta, kur rembo nākas savu "es - visgudrākais, Tu - visstulbākā" seju nomainīt pret "ups". šo sajūtu es nekad neaizmirsīšu.

pēcāk ar tālīti noskatījāmies saulrietu, jo esam romantiski ļaudis, un devāmies mājās salt un izveidot savas producentu apvienības pirmo video. tas ir 45 sekundes garš, bet tā tapšanā ieguldījām apmēram 3 stundas. visgrūtāk tajā visā bija saprast, ko te varētu darīt cilvēks ar trīcošām rokām - filmēt nevar, pogas spaidīt arī nevar. tā strādājām pie savas slavas, līdz pašā vakarā man pienāca ziņa, ka, redz, rīt no rīta man ir mācību ekskursija uz pļažu.
paņēmu līdzi tālīti ar domu, ka pati mācīšos, bet šo vismaz atstāšu pļažā, lai kaut ko izdomā, kaut ko pazīmē. to nevēlējās pieļaut pasniedzējs un lika tālim kāpt laivā ar mums. jāpiebilst, ka tas ir pirmais gadījums, kad cilvēks no malas piedalās ekohidrologu mācībās. vēlāk tālis atzina, ka staigāt pa pļažu tāpat vien būtu bijis kruta, bet šitais bija apmēram 8 reizes labāk. salasījām aptuveni 3 kilogramus gliemeņu, kuras pēc dažām stundām arī notiesājām, kā rezultātā sāls koncentrācija mūsu ķermeņos pārsniedza sāls koncentrāciju karabogazgola līcī (tur ir 400 promiļu sāļums).

galīgā vakarā bijām uzaicināti uz mana kursa vakariņām. es vienmēr pirms tādiem vakariem domāju, ka būs jau labi, jo visi ir tik labiņi, bet man tur ir TIIIIK garlaicīgi. un laiku pa laikam iedomājos, ka varbūt man vajadzētu plītēt arī ar kādu citu, ne tikai rembo, bet katrreiz, kad aizeju uz kādu kursabiedru tusfku, ļoti labi saprotu, kāpēc tomēr ir labāk ar rembo. zināt šitos tirliņus, kam ir garlaicīgi, tāpēc viņi izdomā visādas tematiskas ballītes un uzdevumus, lai tikai vienam ar otru nebūtu jāsaktās griestos? nu, šoreiz katram bija jāskaita dzejolis. tā kā mums ir medusmēnesis, tad izveidojām romantisku dzejoli, kura pamatā bija jay-z dziesma "99 problems" un coolio "gangstas paradise" (tajā "power and the money" vietā es tālim sejā iemetu sauju ar naudu). visi pārējie diemžēl dzejai bija piegājuši ļoti nopietni. viena beibe pat bija sacerējusi savu dzejoli. to klausoties, jutos kā skatoties šovu "precamies?!?". un marko bija "nejauši paņēmis līdzi ģitāru". tad būtu bijis ok, ja vien viņš to ģitāru nevilktu ārā. ok, ģitāra vēl tā, bet viņš sāka arī dziedāt. jā, viņš dziedāja arī augšas. kad gājām mājās, kopā ar vistāli uzdziedājām oasis dziesmu "masterplan". kaut arī pirmoreiz te kāds pa logu man sauca, lai aizveru pāksti, pēc visa tā marko bezpriģela un dzejoļiem, šķita, ka neviens nekad tik skaisti nav dziedājis.