"baby, Tu esi kruta, vēlāk pateikšu, kāpēc," sacīja gatis maliks, iesteberējot krogā. nevar viņu vainot pie tā, ka viņam vajadzēja mazliet ieraut, lai uzsāktu sarunu ar mani, pat ļoti labi, jo man bija laiks noskriet līdz tualetei, lai uzzinātu, vai mans krutums nav, piemēram, zobupasta uz sejas. aplūkoju savu rožu un sapratu, ka tas noteikti nav nekas kruts, tāpēc ar nepacietību gaidīju viņa kāju ierašanos (sēžot i love you apakšā, ir jāgaida kājas, jo tas ir pirmais, ko ierauga). sēdēju kopā ar savu piecpadsmitgadīgo fanu, kuram izstāstīju, ka ikviens, kurš sēž man blakus, tiek uzskatīts par pisēju, kas lielākoties tomēr ir ļoti tālu no patiesības. piecpadsmitgadīgajam fanam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, jo, tiklīdz viņu nomainīja aktieris ir garajām kājām, piecpadsmitgadīgais fans viņu nosauca par manu džeku. aktieris atcerējās solīto un pastāstīja, kas manī ir kruts - man adrenalīns izdalās tā, ka nevar redzēt. to viņš nospriedis pēc maniem ierakstiem. a ko - man rakstīt, ka es par kaut ko mīžu? sviestene taču ir domāta tam, lai brūķētu muti un izliktos par stulbu. nākamajā rītā sapratu, ka aktierim ir diezgan liela taisnība, jo gulšņāju ar hariju un karīnu, biju it kā baigi prikolīgā, piecēlos aizgāju pavemt un saņēmu ziedus par to, ka iepriekš nekad nav liecinājis par to, ka man ir sūdīgi. uzreiz pēc tam man piezvanīja nobels un pasniedza manu pulicera prēmiju par sasniegumiem aktiermākslā.