agrā, agrā ceturtdienas rītā kristiāns (horizontāli viņa 2 metrus nemaz nevar manīt) demonstrēja, kas ir kaisle - sadoties rociņās un lēkāt, ja viņš būtu iedomājies, tad būtu arī trallinājis.
šodien neaizgāju uz savas mīļākās latviešu balss kārļa kazāka koncertu, jo man bija aukstas rokas un kājas (pēc kaut kāda fen šui vai sake maki tas nozīmējot bezcerības vai bezpalīdzības sajūtu). pļavniekos iki veikalā pie kases ar mani sarunu uzsāka divi džeki, kas iegādājās divus litrus alus "garais". viens no viņiem prasīja, vai mēs kaut kur nevarētu aiziet. es, protams, uzreiz neatteicu un sacīju, ka vispār kaut kur varētu aiziet, tikai jāizdomā, kur. džeks piedāvāja kino. bez apdomāšanās sacīju, ka nederēs, jo filmas man besī - tajās taču nekas nenotiek. džeks sacīja, ka tagad gan kino esat daudz action filmu. sacīju, ka man vajag tādu kā pēdējais rembo - nav beigušies sākumtitri, kad gatavi 100 līķi. tādu piedāvāt nevarēja, tāpēc apvaicājās, vai negribu iet uz teātri. nē, tāda pati problēma - gari ievadi, nekas nenotiek. neinteresē. "bet ko Tu teiktu par to, ka es nodarbojos ar jāšanas sportu?" džeks turpināja. es iesitu ar plaukstu sev pa pieri un skaļi nošņācos. neinteresē - zirgi lieli, man bail, nav aizraujoši. okei, ko citu varētu, ko citu varētu? džeks piedāvā braukt vēžot, uzkurt ugunskuru. ideja būtu burvīga, ja ārā nebūtu tik auksts (bet nopietni - aicināt meiteni randiņā uz vēžošanu ir diezgan ace). tad džeks piedāvāja kopā palasīt kādu grāmatu. grāmatu! jēziņ, pēc divām lapām es jau būšu aizmigusi, bet vai tad to mēs gribam?! džeks saprata, ka nebūs viegli, tāpēc prasīja man, ko es vispār daru. pēc nopietna apdomu brīža sacīju, ka diezgan daudz sēžu dīvānā. viņš vēl nebija paspējis uzaicināt mani uz dīvānā sēdēšanas randiņu, kad es jau biju pateikusi, ka vislabprātāk to daru viena. tas nemazināja džeka degsmi - viņš tomēr gribēja izvilkt no manis (nē, ne jau pimpi, bet) kaut ko, kas man patiktu. sākām runāt par sportu. atzinos, ka deviņdesmit piektajā skatījos nba. skaidra lieta - viņš aicina kopā paskatīties nba spēles. es turpinu ar to, ka deviņdesmit piektajā interesēja, tagad ne. šeit viņi nolēma atvainoties par to, ka ir dzēruši. atteicu, ka viss kārtībā, es taču ar viņiem nerunātu, ja viņi būtu skaidrā, viņi ar mani jau nu čista nē. vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz noskaidrojām, ka man patīk spēlēt voljebalu. pirmais punkts. prasīja, kas vēl patīk. no darāmām lietām, nevis sēdēšanas dīvānā. atbildēju, ka galda spēles, vienīgi viņa nosauktais šahs šķita gana neaizraujošs. tad viņš piedāvāja vienkārši paēst picu, jo gan jau ēst man patīk. atbildēju, ka patīk, ja nav jātaisa. gandrīz randiņa plāns bija gatavs - uzspēlēt volejbolu un iet ēst picu, bet tad es to pārtraucu ar atziņu, ka es vispār negribu nekur iet un neko darīt, jo cilvēki satiekas tāpēc, lai gūtu kaut kādu labumu viens no otra, taču šobrīd es neesmu spējīga nedz ko dot kādam citam, nedz arī kaut ko iegūt sev, tāpēc vislabprātāk nesatiekos, lai nesagādātu vilšanos vismaz tiem otriem cilvēkiem. vienīgie cilvēki, kurus vēlos satikt, diemžēl tiek terorizēti ar manu agoniju, par ko laiku pa laikam man ir kauns (vismaz kaut kāda sajūta, arī sajūta).
konste atzina, ka no pozitīva cilvēka ar lielu potenciālu esmu kļuvusi par miskasti, mama saka, ka izskatos pēc slimas, novājējušas lauvas, bet kursīte, kuru satiku šodien, piekodināja, ka tad, ja nolemju padarīt sev galu, lai zvanu viņai. laikam fočēs.

re ku ir trīs dziesmas, kuras griežu uz riņķi, tās visas ļoti patiks kursītei un piestāv tam, ka es pat nepaļaujos uz nākotnes kaisli (kaisles skaidorjums - ieraksta sākumā, tā ir gredzenveida kompozīcija), jo nepaļaujos uz nākotni vispār: http://www.failiem.lv/list.php?i=wqlftk
kārlis kaut kad nesen sacīja, ka mūzika man nozīmē parāk daudz (tas vispār laikam bija prikols, bet es vairs nesaprotu jokus), bet vismaz kaut kas kaut ko nozīmē