mopsis parasti nelec virsū pilnīgi svešiem džekiem un nelaiza viņu purnus, bet vakar frīda iemīlējās kārlī un uzvedās kā nekad iepriekš. parunājām par pīrsingiem un tetovējumiem, prikidiem, pašnāvniekiem (tātad par džekiem un modi), un kārlis pisa prom. pēc tam mopsis palika gulēt, skatoties vienā punktā (šito ir iemācījusies no manis, varu iemācīt arī citiem). arī es kādu laiku paheitoju savu dzīvi un grūvu, atradu divriteņu džipiņu sev mājās un zvanīju šarmam ar aicinājumu notievēt. mans brālis agrāk negāja ārā ar jauno basīša bumnbu, jo, pirmkārt, to varēja atņemt tavarņiki, otrkārt, tā sasmērētos. šarmam pohuj, tāpēc viņš divas reizes dienā spēlē basīti pie olimpiskā sporta centra. gribēju sēsties virsū džipiņam un braukt, bet, pabraukusi 3 metrus, secināju, ka riepas ir tikpat apšaubāma pildījuma kā mana dzīve. šarms deva padomus, kā iet uz staķiku un nokoļīt kādu, kas man varētu palīdzēt ar gaisa kasti un pumpēšanu. pirmajā staķikā mani aiztrieca nahuj. es, protams, apvainojos un sāku raudāt. kad piegāju pie otra staķika gaisa kastes, tur jau kāds džeks pumpēja savas mašīnas riepas. ieraudzījis manu rožu, viņš līdzjūtīgi prasīja: "kas tad Tev noticis?" atbildēju, ka riepas tukšas. viņš tās piepumpēja un solīja, ka tagad viss būšot labi. kad aizbraucu līdz šarmam, sapratu, ka džipiņu nevaru iestumt liftā un nevaru arī uznest uz piekto stāvu. iedzēru karstu ledustēju un pisām uz groziem. šarms mani vienreiz ar riteni bija redzējis arī pirms tam (esam pazīstami aptuveni 6 gadus), kad saulkrastos braucu uz veikalu. viņš neredzēja, kā es nokritu, bet to bija redzējis viņa bračka, kurš, protams, to bija nosūdzējis. pips gan mani ar riteni nebija redzējis nekad (esam pazīstami tikpat), taču izbrīnīts nebija necik.
vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz mums klāt piecirtās trīspadsmit gadu vecs puika, kurš piedāvāja mums kopā uzspēlēt. uzreiz ieteica arī savu komandu dalījumu: es un viņš vienā komandā, pips un šarms - otrā. uzreiz bija skaidrs, ka viņš ir maikls džordans juniors, jo tikai tā var izskaidrot faktu, ka viņš uzprasās uz vienīgo sīko (viņš) un vienīgo veceni (es) vienā komandā (viņš+es=visskaistākie). tas bija tāds džeks, kurš māk driblēt ar celi, dienās pratīs arī pudeli attaisīt ar aci. spēlējot vienā komandā, atkodu viņa māņkustību trikus, tāpēc, kad pamainījām komandas un es aizgāju pie saviem džekiem, bet pie viņa atnāca viņa džeks, es varēju būt labākais aizsardzības spēlētājs un pāris reizes pat atņēmu viņiem bumbu, piekopjot smalku/rupju spēli aizsardzībā starp kājām (tur viņi parasti glabāja bunbu). arī sametu visvairāk. šarms pat negrib iedomāties, kā es būtu spēlējusi, ja man mugurā būtu normāls prikids, nevis kleita un iešļūcenes.
vienīgā uz manu parādīšanos ar ričāgu normāli reaģēja maidzīte, kura bija ļoti izbrīnīta par to, ka es vispār protu braukt ar riteni. pieļauju, ka viņa gaida, ka nākamajā tikšanās reizē būs tetovējums ar pidarasu džipiņu (tas ir tāds velosipēds, kuram ir y rāmis (tātad gan džekiem, gan vecenēm), džipiņš tāpēc, ka rupjas uzbūves). vasarnieks vairākkārt uzdirsa manam džipiņam, ceru, ka tikpat lepni viņš uzdirsīs kārļa kulakam. tas jau bija tad, kad stāvējām rīgas svarīgākajā ielu krustojumā un dzērām vienu aliņu. sapratu, ka nedzert vienu aliņu ar šarmu pēc tievēšanas nedrīkst, jo atceros, kā beidzās mūsu kopīgās voljebala gaitas - katrreiz pēc spēlēšanas skonto hallē devāmies pie viņa dzert, tā arī ne reizi netiku līdz mājām. taču pēdējā reizē es nolēmu, ka jāturas pretī kārdinājumam un pēc spēles aizbraucu savās mājās un varbūt pat tur nedzēru. tā arī bija mūsu pēdējā kopīgā spēle.