mans mīļākais festivāla moments bija tad, kad tikko biju atbraukusi no kuivižu čila, kur jau 3 mēnešus biju mirusi, divi nepazīstami džeki pēc pašu vēlešanās iesmērēja mani ar sauļošanās krēmu un izmasēja plecus. tā kā es zinu, ka galvenais vārds ir pēdējais, tad sāku ar labāko. pirmajā vakarā mēs sapratām, ka mona de bo ir pidarasu grupa, jo neprot komunicēt. otrajā vakarā par pidarasu kļuva arī i love you skaņotājs, kura dēļ brāļa draugi beidzot varēja priecīgi klausīties, kā pāri kolātes lūpām gāžas lamuvārdu ūdenskritums. mētra sacīja, ka žēl, ka visas negatīvās lietas saistoties ar i love you telti, bet tas ir loģiski, jo tā bija vienīgā vieta, kur uzturējāmies (uzkalniņā pie telts). tas gan nenozīmē, ka es būtu redzējusi kādu koncertu. bet nožēlu par to neizsaku, jo man pāri tas tīņu stress, kad jāiet uz visām grupām, tagad man ir trīsdesmitgadnieku čils. tīņu stress iestājās vienīgi tad, kad es sapratu, ka man no tā aukstuma tūliņ būs plaušu karsonis, bet kārlis daļēji atrisināja problēmu, piedraudot piekaut guļammaisa īsto īpašnieku, ja viņš man to censtos atņemt. zvanīju tomam un lūdzu mani sasildīt, bet viņš tikai nosmējās, par ko vispār varētu dabūt pa muti, bet solījums izpirkt vainu ar krellēm varētu viņu glābt, ja vien tiktu izpildīts. ar mētru pozitivusā kopīgi mēs uzstājāmies pēdējoreiz, jo esam tikuši līdz mirklim, kad radošās nesaskaņas nav iespējams atrisināt, turklāt disene jau nav radio, kur var skaļi pateikt, ka pārinieks ir stulbs. atpakaļcelā mēs gribējām braukt ar smuko kārli, kas nozīmētu, ka viņam drusku būtu mūs jāpagaida, par ko piedāvājām minetu sandras izpildījumā. braucot pa pērnavas ielu ar nostopēto mašīnu uzzinājām, ka būtībā piedāvājām kārlim desmit latu, jo tieši tik maksājot minets (ar prezi vai bez - kak haķiķi).