sestdien man zvanīja eglīts un, draugu iedrošināts, aicināja mani pie dabas. es gan toreiz viņam atteicu, kas bija stulbi darīts, jo sestdien (kopš mētra iemīlējusies igauņos, viņa sestdienas sauc par estdienām) tā arī neko neuzrakstīju savam bak.darbam, kuru nodevu vakar. toties, kā svētdien pieķēros klāt, vakar sešos no rīta beidzu. nakts laikā biju uzrakstījusi 20 lapas, un no rīta, kuru gaidot, tā arī nebiju pagulējusi, saņēmu ļoti konstruktīvus pēdējo labumu padomus no diviem juriem, kā arī ļoti sirsnīgu telefona zvanu no viena jura. ja no rīta likās, ka līdz darba nodošanai nomiršu, tad vakarā zināju, ka neesmu mirusi, visu dienu esmu kratījusies apkārt kā torpēda un miegs nav nācis. bet es zināju, ka, ja iedzeršu šampi, momentā nomiršu, tāpēc ap pusseptiņiem vakarā ierados pie mētras, lai 3 stundas pagulētu un tad gan ietu iedzert to šampi, no kā es nevarēju atteikties, jo mēnešiem ilgi sapņoju par 17.maiju, kad atsperšu i love you durvis ar kādu un no sliekšņa kliegšu: "šampanieti!" aizgāju gulēt pie mētras, kādu laiku nevarēju iemigt un gandrīz apvēmos no kijevas kotletēm, beidzot aizmigu. mētra jau domāja, ka pēc tām stundām būs pirmā reize mūža, kad mani būs neiespējami pamodināt, bet viss notika citādāk. kamēr viņa pati bija aizmigusi un sapņoja, cik grūti būs mani pamodināt, torpēda (es) pēc stundas gulšņāšanas bija klāt, modināja mētru un vilka uz dzīvi. mārtiņš neatceras nevienu reizi, kad būtu man zvanījis, bet iņš to darīja reizes piecas, lai būtu drošs, ka mēs satiksimies. izdarīju visu kā nākas - atspēru kroga durvis, no sliekšņa kliedzu pēc šampanieša, kā arī palūdzu brālim, lai špussy attaisa ar blīkšķi. tagad izlasiet vēlreiz pirmo teikumi. vot, es nesaprotu, kur tas eglīts ir šobrīd, kad es ļoi gribētu braukt pie dabas. svolačs.