es dievinu tādus vakarus un rītus kā pie stroda vakar vakarā un šorīt no rīta, jo strods pa kluso jau zina pilnīgi visus veidus, ka savaldzināt kolāti. bērnībā pasakās es lasīju, ka ir tādas ģimenes, kur viens otram no rīta lasa pasakas un es domāju - wtf, kam gan tas vajadzīgs, bet šorīt, kad strods man izstāstīja stāstu par batāšu sviestu, es sapratu, ka tas ir vajadzīgs, lai būtu priecīgi celties. es atgriezos mājās un vēlējos ieraudzīt tās divas tukšās šņapst pudeles, ko brālis man varētu būt atstājis no savas balles un kuras man tiešām būtu vajadzīgas elegantam džimpāra plakātam. no sākuma biju dusmīga, ka laikam jau izmests viss ārā, kaut arī 150 reižu sacīju, ka man vajag atstāt pudeles, bet tad izrādījās, ka divas pilnas (!!!wtf!!!) pudeles stāv plauktā. daļa manu draugu un ļubovņiku domā, ka mans brālis ir jaunāks par mani, vienīgi izskatās vecāks, bet šis ir spilgts pierādījums tam, ka viņš ir vecāks. un nevis pusotru gadu vecāks, bet 20 mūžu vecāks, jo tie nemaz nav sliktākie pasaules šņapst, kas tur stāv.