tad, kad polijas kursos uz sevi paņēmu nodaļu par dažādu komunālo notekūdeņu sistēmām, labi apzinoties, ka esmu vienīgais veselais cilvēks, kurš kaut ko saprot, jau grupai sacīju, ka tas, ko gaidu no viņiem, ir vīna un kafijas pienešana, plecu masēšana, sviestmaižu smērēšana, no jāna es gaidīju kādu joku par japāņiem ik pēc divām stundām. tā bija skaista dzīve, jo es tikai rakstīju un rakstīju (divreiz, jo pirmoreiz tuvu pie beigām visu izdzēsu), un mana darba vieta tika nosaukta par visskaistāko, jo tā darbojās nepārtraukti un uz tās visu laiku bija vismaz trīs kafijas tases, vīns, cigaretes un siermaize.