spēli "battlestar galactica" pirmoreiz spēlēju sēlpilī īsi pēc tam, kad atteicāmies iet celt sniegavīru no ūdens. noteikumu skaidrošanas gaitā neko nesapratu vēl vairāk nekā tas mēdz būt ar citām spēlēm. no sākuma nospriedu, ka galvenais iemesls ir tas, ka noteikumus skaidro nevis strods, kurš zina, kā to darīt tieši man, bet gan ernests. iespējams, šis fakts varētu savākt 20% vainas, bet vēlāk izdomāju, ka lielākās šausmas bija tās, ka skaidrotājs nebija viens, bet viens plus karlīna, kas laiku pa laikam jaucās pa visu, norādot savus iespaidus un viedokli par to, kā būtu jādara. tas jau bija toma jorka albums "erasure", un no noteikumiem es nesapratu nekā, bet cerēju uz apgaismību spēles laikā, jo galu galā bija paredzēts, ka tā varētu ilgt aptuveni 4 stundas. spēles laikā neviens man nevarēja paskaidrot, kāpēc es kā tehniskais zēns nedrīkstu labot slikto zēnu kuģus - kur maksā, tur laboju. labi, ka bija šmiga un bija vieglāk paciest to, ka ne sūda nesaprotu. man spēles nav spiegšana un emocionāla iejušanās lomā, bet gan sēdēšana nopietnu seju, bārdas kasīšana un funktierēšana, man spēle nav tas, ka pēkšņi viens atkož ļauno un nodod informāciju citiem, jo tas ir G A R L A I C Ī G I, jāspēlē ir tā, ka atkož ļauno un tad bārdā smejas. četru ar pusi stundu garajā spēlē sapratu vien to, ka laiku pa laikam jāsavāc noteiktu krāsu kārtis. kāpēc? huj znajt. pagājušonedēļ karlīnai bija rosols un šmiga, un viņi atkal spēlēja šo spēli. noklausījos, kā strods stāsta noteikumus debitantiem, šoreiz jau bija labāk, jo reiz viņš karlīnai bija nodevis uguņus par to, ka viņa jaucas spēles noteikumu izklāstā, tādejādi radot apjukumu klausītājam. to, kā ir jānotiek gājieniem, biju jau sapratusi pirmajā spēlē, bet kāds īsti ir šīs spēles mērķis, ņihuja nesapratu. kādu laiku pasēdēju ar cerību kaut ko saprast, bet tas man neizdevās. vienīgi sapratu, ka tad, kad izvelk kārti, kuru ieraugot, karlīna kliedz, nekas īpašs nenotiek. arī no šīs spēles sapratu, ka ir svarīgi, lai klātesošie būtu gājuši teātra studijā, nevis vēss aprēķins. man šī spēle riebās, bet biju strodam nosolījusies, ka svētdien aizmirsīšu visu slikto, kas man ar šo spēli bijis, un mēģināšu no jauna. strods ievilka mani savā istabā, bez neviena liecinieka izstāstīja visu, kas interesēja mani, nespiedza, neplātījās ar rokām, nepiesauca gadiem ilgu draudzību, tad mēs mierīgi ar edgaru strodu apsēdāmies pie galda, divās stundās pakāsām sailonam jānim, bet spēle bija burvīga, un mēs visi sapratām, ko darām. astoņas no desmit ballēm spēlei, deviņas ar pusi - jānim strodam par skaidrošanu un par manis pierunāšanu pamēģināt vēlreiz.