šodien ilze atnāca uz lekciju un čukstēja, ka baigi stulbi, jo gribas mainīt bak.d. tēmu, bet nezina, vai tiešām vajag. viņas arguments par pilnīgu neieinteresētību + mans arguments par nepateicīgu fonu, beigās es runāju tik pārliecinoši, ka sāku šaubīties pati par sevi, jo -aiaiai- ka tik nav tā, ka man pašai neinteresē ekstrēmie aukstumi, un ka tik nav tā, ka arī man ir nepateicīgais fons, uz kura es izskatīšos pēc sestās klases skolnieces, kas uz jautājumiem varētu atbildēt tikai un viengīgi ar "man pazuda mozgas" jokiem. tad vēl man acu priekšā sāka rādīties notekūdeņu tomašs ar savu "elīn, es pirmoreiz redzu beibi, kurai tik ļoti patīk notekūdeņi", man šķiet, ka man jau ir nospiesta "start" poga, lai savam drugānam no rīgas ūdens, bet es čista nezinu, kā es šito pateikšu savam mīļākajam rakstniekam mārim kļaviņam, jo vienreiz vienu čali es jau šitā pametu un palūdzu sev vairs nekad tā nedarīt.