kad biju ļoti maziņa un pat vēl nebiju pabijusi pļavnieku kanalizācijā, man ļoti svarīgi bija izrādīties, kā nu vien var. tas zināmā mērā ir svarīgi vēl joprojām (es rakstu sviesteni, lai izrādītos), bet ne tik ļoti. viens no klasiskajiem sevis demonstrēšanas veidiem, kad pie vectētiņa laukos ciemos bija medniekdraugi, bija nostāšanās gultā, skaļi pateikts "yes, ser popošņik!" un krišana zemē. nevaru saprast, kas tas tāds popošņiks par hrenu bija - http://www.google.lv/search?hl=lv&client=firefox-a&rls=org.mozilla%3Alv%3Aofficial&hs=mT0&q=popo%C5%A1%C5%86iks&btnG=Mekl%C4%93t&meta=&aq=f&oq=
pat iedomu draugs, kuru apzināti biju izdomājusi, vismaz pastāv gūglē - http://www.google.lv/search?q=d%C5%BEeks+kandue&ie=utf-8&oe=utf-8&aq=t&rls=org.mozilla:lv:official&client=firefox-a varbūt popošņiks bija kāds no laukiem? tiem jau nav interneta