pirmā lieta, ko izdarīju hamburgā, bija tāda, par kuru vecāki saka, ka tā nu noteikti nevajagot darīt. tātad iekāpu svešā mašīnā, jo vadītājs piedāvājās mani aizvest līdz viesnīcai, kuru nevaru atrast. hamburgeri ir mīļi, jo pēdejā naktī, kad pēc ballītes gribēju pa taisno brauktuz lidostu, man tas galīgi neizdevās, jo, ja no lidostas uz pilsētu var atbraukt ar vienu vilcienu, tad atpakaļ ne. un tad, kad es biju izbraukājusies šurpu un turpu, man piecirtās klāt divi mazi zēni, kas man visu ļoti labi ierādīja, uzzināja, kur ir mans pagrīdas autobuss, un izdarīja to tieši laikā, jo man šausmīgi gribējās čurāt. es vispār gribu kaut kur aizbraukt ar katru savu jēdzīgo kursa biedru, jo atklājās, ka ne tikai alīna ir kruta (par viņu pirms peaceboat strodam sūdzējos, jo viņai bija stikla kaklaiste), bet arī ir kristīne ir kruta un vispār staigājošs festivāls, prot dauzīties un tagad man ir cerība, ka man būs kāds labs padomdevējs labākās maģistratūras vietas izvēlē. šobrīd savā baltijas universitātes iespēju izmantošanā jau esmu tik tālu, ka uz pirmā slaida prezentācijai par to, kas ir baltijas universitāte, ir mans foto un sāku kursos satikt tos cilvēkus, kuri atrasti tieši šeit, piemēram, ukraiņu vova, kurš ļoti labi dejo un kura mīļākais veikals ir presse&buch. vova gan teica, ka rogovas konference ir bijusi krutāka, bet es viņam varētu piekrist tikai par ballēšanās daļu, jo galu galā jākobs mums toreiz labi paskaidroja, ka baltijas universitātes dzīvības formula ir work hard (nenotiek), party hard (notiek). tad, kad es biju ciema pirmā meitene un uz smalkajām atvadu vakariņām biju atnākusi par ātru un tāpēc profesors valters mani uzaicināja iedzert, stāstīju, ka esmu ļoti priecīga, ka mums ir bijušas tik labas lekcijas par tik krutu tematu, kā arī ļoti inteliģentas sarunas brīvbrīžos. sandraj noteikti būtu paticis baltkrievu pasniedzējs sergejs, kurš runāja tieši ar tādu akcentu, kā rāda filmās: "aim from fjakulti of staķisķik i informaķik." arī baltkrievu zēni, kaut arī pamanjīās apvemt smalku paklāju viesnīcā, sandraj bija mīļākie, jo pēdējā vakara ballē viņi vērsās pie turkiem, kas mums piepisās, ar ierosinājumu, ka, ja nebeigs piepisties, dabūs pa ibalu. tad, kad mums priekšā cēla zivju spēli un uzrādīja spēles autoru foto, es iekliedzos un noslīdēju no krēsla, un man salūza sirsniņa, jo man pretī raudzījās pjotrs magnuševskis, kas ir ceļā uz spēļu māstera godu, bet viens tituls, kas viņam jau ir, ir polijas skaistākā vīrieša tituls. pēdējā diena bija bišķiņ briesmīga, jo pavisam man bija divas stundas brīva laika, lai sapirktos spēles, un es biju tik šausmīgi nomākta, kad tapa skaidrs, ka es neko neatradīšu, jo cilvēkiem nav nekādas sajēgas par to, ko viņi runā, ka, ja valters man nebūtu licis dzert, tad es vēl aizvien būtu pūce. apbrīnojami, cik pieklājīgi cilvēki mēs vispār esam - kad valters man prasīja, ko gribēšu dzert, cik pieklājīgi atteicu, ka kafija būs ļoti labi (šajā mirklī filmā ieskrien strods ar kārumu akardeonu), tik pieklājīgi viņš to neņēma vērā un atnesa kaipirinju, jo mēs tomēr esam brazīļu krogā, kur mazliet vēlāk mums bija kruts ansamblis un riņķī spindzēja everesti.
liels bija mans pārsteigums, kad šorīt pamodos rīgas lidostā, jo parasti stjuartes taču pārbauda, vai visiem ir savākti galdiņi, apliktas drošības jostas un izlsēgta portatīvā elektrotehnika. es pamodos, guļot uz nolaista galdiņa, nebiju piesprādzējusies un klausījos džarvisu kokeru.