lauma bija visai pārsteigta, kad es ap pusčetriem sestdienas rītā paziņoju, ka nu eju ēst brokastis, jo parasti to daru nedaudz vēlāk. labāk dzīvot nekā mirt, kaut arī tobrīd man nu galīgi tā nešķita, jo mārvela pavadīšana uz mūžiem prom nudien nav nekāds dzīvotprieka kačātājs, jo tomēr viņš ir uz mūžiem vienīgais mans draugs, kurš man nekad nav riebies (karlīna prasīja, vai tad man kaut uz mirkli ir riebies strods, hahahaha). ja kristaps, ar kuru mārvels brauc prom, gana labi nerūpēsies par viņu, tad dabūs pa ibalu, un domāju, ka pēc mana pielādētā skatiena to arī noprata. es atgriezos mājās septinos no rīta, māsa prasīja, kur esmu bijusi. paskaidroju, ka tikko biju lidostā. tajā mirklī māsa noprata, ka tagad man esot mašīna, ja jau varu tā pēkšņi kaut kur aizbraukt. kādu laiku negulēju kā nosista, jo biju nomirusi un domāju, ka vienīgais veids kā aizmigt būtu apēst visu mieģeņu paciņu, bet tad izdomaju, ka nē, tad es nevarēšu piecelties uz spēlēm. kad pamodos, sapratu, ka ir jazvana strodam, man bija mirusi balss, bet, tā kā ar strodu ir jārunā tikai par labām lietām, tad pēkšņi viss pastāstītais kļuva labs un arī balsī ielija dzīvība. biezpiena sieriņa sakārtojās rindā, un es pirmoreiz mūžā uzvarēju agricolu ar viena punkta pārsvaru pār strodu (kaut abi neticam, ka mums varēja būt mazāk par 40 punktiem), atslēga uz manu uzvaru bija sabalansēta spermas, tfu, saimniecības apsaimniekošana. būtiskaākā atšķirība starp cālīšiem un cīsiņiem ir tā, ka, pirmkārt, cālīši no lielas smaidīšanas nesaplīst, otrkārt, uz matīsa ielas nav kafejnīcas "jautrie cīsiņi", bet ir "jautrie cālīši", treškārt, stroda māmiņai nekad nav ienācis prāta mūs saukt par cīsiņiem.
šodien man ir darba uzdevums piedzerties ar elīnu kursīti, bet naktī es redzēju sapni, kur pie manis uz radio nāk divi jāņi (viens - dzērājs, otrs - vīna īpašnieks), bet tieši tad, kad es gribu sākt ierakstu, telpā ienāk divdesmit cilvēku, viens no viņiem sāk spēlēt klavieres.