mana mīļākā grupas casiotone for the painfully alone dziesma ir "it`s a crime", un tās piedziedājumu pēdējo 10 dienu laikā savā galvā atskaņoju reizies trīssimt, jo bija pārāk daudz negodīgu situāciju, lielākoties tādas, ka dusmas, nevis tādas, ka nav godīgi, ka esam tik glamūrīgi švītiņi. tad, kad es aizbraucu uz polijām, es mūždien esmu viens no tiem tirliņiem, kas lēkā apkārt, ar visiem iepazīstas, izmēģina visus pēc kārtas, līdz atrod īsto un tad ir nešķirami (daniels, pols, jāns, tādā garā), bet  ko lai dara, ja īstie džeki tiek atrasti jau rīgas autoostā? mēs bijām kruti, jo mums bija vienīgais galdiņš, mēs ar kristīni bijām vienīgās, kas brauca atmuguriski, es visus cienāju ar mieģenēm, kas absolūti nelīmēja un smuko agri (turpmāk tekstā - modžo) pielikām pie bonanzas un uno pohuj huj znajt narisavaješ bez nekādiem jautājumiem par vēlmēm. no iekāpšanas brīža kļuvām pilnīgi nešķirami, kaut arī uz dažām dienām šķīrāmies, un lēnām sākām apaugt ar neaizsiedzamības un glamūra auru. pirmajā vakarā sēdējām krogā, kur bija īstais laiks atklāt svarīgākos faktus par sevi. nu, piemēram, kristīnei patīk meisija greja, viņa prot lasīt avenes, mēs ar aneti pazīstam ļoti daudz slavenu cilvēku, bet agris ir no kursa, kur pilns ar ģetkām un ir 4 zeperi: 2 ar gariem matiem, 2 ar šaurām biksēm. uzmini nu, kurš ir kurš! nedēļas kļūda bija iedot modžo anetes pūšamo sinķiku, jo, ja man pohuj, man pat prieks palīdzēt, tad citi lēnām viņu sāka nogalināt ar iedomu šautriņām par katru reizi, kad viņš mēģināja nopūst dziesmu no mūzikas skaņām par to, ka do - kā spēlē domino, fa - kā liela māmiņa (bez nekādam priekšzināsanām instrumenta spēles tehnikā un ar viduvēju muzikālo dzirdi). otrajā rīt pamodāsmies tā paagrāk (tas nozīme, ka modināt nāk agris, tā arī notika pilnīgi visus nākamos rītus, arī tad, kad pamodāmies ar visām drēbēm), lai visi 4 varētu iztaisnot matus, jo jāietur glamūrs un pēc tam jāfočējas pie baltām sienām. tiesa, pārējie mūsu švītīgumu īsti nenovērtēja, un lēnām sāka mūs ienīst.
mēs patiesībā tur bijām ieradušies kaut kāda jau no sākuma apšaubāma projekta ietvaros, bet pohuj par projektu, ja reiz polijā - tā nodomāju es un aicināju līdzi draugus, lai tie arī redz, kāpēc mīlēt poliju. beidzās plāns ar to, ka anete taisīs blogu whytohatepoland.com, es taisīšu radioraidījumu par to, cik debili var būt šādi projekti, kristīne neko, peace, un agrim ir jauna švīta jaka.

lai paskaidrotu to, kāpēc mēs ar aneti pametām projektu, poļu valodā pietiktu ar "katowice skandaļična", bet Jūs tik labi neprotat poliski, tāpēc īsi jāpaskaidro, ka tika aizskarts musu elbrusa augstuma pašlepnums, apmētājot mūs ar nepatiesiem apvainojumiem, kā arī nebija nekādu iespēju rast kompromisu (vai man ir kāda jēga ar Jums runāt? - nē). kurā mirklī vecene noticēja, ka tiešām tinamies, tiešām nezinu, bet to nu mēs izdarījām, un devāmies uz vienu no manām mīļākajām pilsētām krakovu. krakova, protams, frikai riebās, jo ūdens atrakciju parkā bija pasaules sliktākā kafejnīca, bet es biju priecīga, jo radu vēl lielāku skaidrību par saviem turpmākajiem gadiem (kam nav nekāda sakara ar baumām, ka meitenei ar brillēm no latvijas ir poļu brūtgāns). mani no tiesas iepriecināja pēdējās nakts ballīte, kad ap sešiem vakarā piesēdām iešmakstināt pa aliņam pirms ulda dāvanas pirkšanas, bet ta nu sanāca, ka zywiec porteris pa četri piecdesmit bija slepkava un to, ko esam iegādājušās dāvanai, sapratām tikai pēc tam, kad no rīta atvērām somu. toties, meklējot klubu mishmashmoshmishimash, atradām sev jaunu poļu draugu, kuru mēs saucām par jaceku, bet viņs mus - par agņeškām. kā tas nacās, ka nokļuvām viņa mājoklī, īsti nezinām, bet nu viņš zina visu par mūsu draugiem un vecākiem, bet mēs zinām, ka viņš ar savu draudzeni ir kopā divus ar pusi gadus, "so it`s time to finish".

ja man jānovērte pasākums 10 ballu sistēmā, tad vairāk par 3 tas vienkārši nevar dabūt, jo iespēja, ka sekos darbi ar jursitu piesaukšanām, jo pašlepnums, ai, pašlepnums un taisnības izjūta, bet, mani ļoti iepriecināja rīts pēc žubrowkas ballites, kad modžo brokastīs notiesāja bočku ābolu sulas, bet es apēdu simts kilogramu svaigu gurķu un biju nolēmusi iegādāties šausmīgu sienas pulksteni ar plūmi un briljantiem, tajā pašā laikā mēģinot iestāstīt, ka man nav paģiru. visos nākamā gada īsfilmu festivālospēc kārtas startēs 38 filmas no anetes telefona, un pāri visam mani visvairāk iepriecināja tas, ka, kaut arī mes bijām iedomīgi švītiņi, asociālisma kalngals, smoke,drink, drive, noiserock, tomēr spānijas piedāvātajā spēlē, kur viena grupa mēģina no izraut no vagas cilvēku, kuru tur pārējie (visvairāk - aizmigurējais), mēs turējāmies pārliecinoši vislabāk, un kas gan vispār dzīvē var būt svarīgāks par turēšanos, un, ja kaut kas arī ir, tad it`s a crime.