roņu ballē pie cardueļa es nudien neticēju zēniem, kad viņi pēc žubrovkas un sūda man sāka stāstīt, cik ļoti brīnišķīgs ir basketbols un tas mums noteikti jāuzspēlē tuvākās nedēļas laikā. taču, tā kā man tika dots uzdevums zupā šo jautājumu atkārtot, tad neizdevās izmukt un jā - tagad var sacīt, ka mēs spēlējam basketbolu reizi trijos gados. iepriekšējā reize bija diena pirms latviešu valodas centralizētā eksāmena, kas mums ar friku, protams, neliedza, piemesties (pēdējām glāzēm attaisnojums bija "lai labāk var iemigt un izgulēties pirms eksāmena"). lūk, šoreiz bija cita sporta diena. labi, labi, pipa, kārļa un toma komanda varbūt tīri pēc punktiem vinnēja, taču šeit jāpiemin, pirmkārt tas, ka toms nemāk spēlēt vēl aizvien, jo tos, kuri laukumā traucē, mēģina turēt, otrkārt, lote diezgan nicīgi izteicās par spēles kvalitāti, sevišķi par sava tēva sniegumu, un, treškārt, ja pretinieku komanda laukumu atstāja, aizejot katrs uz savu pusi, tad mēs - es, frika, šarms - devāmies kopīgi mājās, kā arī visi satikāmies mazliet vēlāk šarma mājiņās pie galda spēļu galda, kas nozīmē, ka mēs izcēlām īsto laimestu -komandas saliedētību līdz mūža galam. apmēram divdesmit minūtes man šķita, ka pēdējais autobuss vedīs mani mājās, bet kaut kādā mērā jāatzīst, ka kaut kādā mērā man ir atakrība no azartspēlēm, jo, līdzko uz galda tiek nolikts uno un virsū lūr sabotieris, mani plāni par braukšanu mājās saļimst kā mani ceļi, kad kāds sāk runāt gudrības par notekūdeņiem (vispār arī tie paši ceļi ļimst pie galda spēlēm). toms vēl aizvien ir mans visvisnemīļākais spēļu partneris, jo absolūti neprot uzvesties cienīgi pie spēles galda/laukuma (bet uzdāvināja man star wars kreklu, tā kā neko sacīt, bet, kad man bus personīgais galda spēļu kazinčiks, apsargi tādus metīs ārā). vēl es iepaiznos ar valdi vasarnieku, un viņš gan būs gaidīts viesis manā spēļu kazino, jo prot veidot nopietnas un cienīgas attiecības ar saviem pienākumiem spēlēs pat tad, ja pienākums ir tikai samaisīt trīs kārtis.