mana dzīve
vakar es iepazinos ar zēnu, kuram mīļākais atvadu sākumlaiks ir bez piecpadsmit minūtēm vienpadsmit (vakarā viņš atvadījā stundu un piecpadsmit minūtes, no rīta - kādas desmit). es jūtu, ka ir nepieciešams visiem paskaidrot, ka tad, kad rakstu kaut ko par saviem bakalaura darba piedzīvojumiem, tie nav piedzīvojumi, kuriem tūliņ jābeidzas, tūliņ jānodod, omg, nepaspēšu, jo bakalaura darbs man ir jānodod pēc gada, bet es esmu prātīga meitene, kas visu dara laicīgi, jo grib izdarīt spīdoši. ja es kaut ko varētu nepaspēt, tad tie būtu trīs eksāmeni, kuri man jāuzraksta pusotras nedēļas laikā, lai sirdsapziņu varētu atstāt mājās un kāpt uz peaceboat kuģa, kur būs 500 vai 600, vai 700, vai 800, vai 900 japāņu. es beidzot jutīšos kā cilvēks starp cilvēkiem, pēterburgā nopirkšu šņabi riesturam par to, ka viņš met cilpu ap kaklu manam akadēmiskajam godīgumam, uz polārā loka saģērbšos siltāk, bet islandē ieiešu kaut kur, kur būs kaut kas par jūru. vēl es visiem novēlu neklausīt, ko saka kontaktpersonas, bet visu informāciju pārbaudit pašiem, lai saprastu, ka okeanogrāfa vai jūru biologa grāds (stiprs) nav nemaz tik tāls. vēl es gaidu, kad mēs ar kursīti un bembi brauksim atklāt jaunu pazemes ezeru, man ļoti patiks, varbūt man sadegs acis, bet tas nekas. tagad es gribu ūdeņu ekoloģijā desmitniekus, tāpec iešu uz stadionu mācīties, jo tur sēž zēni ar divlitrenēm, bet es viņus, protams nepzīstu.
kas kopīgs sunim un purvu ezeriem? abiem nauā naudas.