kad atgriezos no dienvidiem un sapratu, ka gana silts ir arī šeit un tā kā varētu ieziemot visādas biezās zeķenes līdz ar ziemas zābakiem, tomēr nolēmu mazliet nogaidīt, jo man viena kāja ir ar zilumiem tādiem, ka izskatās, ka kāja nopūs (to pat neizdomāju es, to sacīja jurģis). nolēmu pagaidīt, kamēr šie būs prom un tad gan - īsās kleitas, vējš no apakšas, merlina monro. taču sestdien veikalā "depo" sapratu, ka tāda gaidīšana ir stulba, jo
1)brālis man nobrauca kājas ar iepirkumu ratiem, tādejādi pierādot, ka esmu ļoti labs triecienu mērķis. tātad gaidīt laiku, kad es nbūšu apdauzīta, būtu tāpat kā gaidīt dienu, kad arnis krauze panorāmā nerunās ar sejas izteiksmi "ir noticis briesmīgs noziegums";
2)neatkarīgi no pirmā punkta atcerējos, ka zilumi man metas no tā, ka vējš pārsniedz ātrumu 2 m/s;
3)neatkarīgi no pirmā un otrā punkta atcerējos, ka pirms divām vasarām kaut kādi mani kursa biedri vai kas tamlīdzīgs sacīja, ka zilumi - tā ir elīnas vizītkarte. nu, līdzīgi kā brilles, bet, tā kā tās salauzu, tad zilumiem jāpaliek, jo citādi man nebūs vizītkartes un līdz ar to - identitātes. latvietis bez identitātes taču ir kā zupa bez iekšām. tapēc rīt vilkšu visīsāko kleitu, lai visi redzētu manu vizītkarti, manu identitāti, manas iekšas, Tavas lūpas.