šodien es sapratu, ka man no ventolīna (kaut arī tas ir garšīgs) ir vairāk bail nekā no heroīna, tāpēc ļoti nopriecājos, uzzinot, ka līdz bronhiālajai astmai man vēl tāls un skujām klāts ceļš kaistīts, toties nācās arī uzzināt, ka līdz šim esmu bijusi nevērīga pret savu degunu, jo neesmu manījusi, ka bērzu putekšņi izraisītu alerģiju, kas būtu lielāka par suņu, kaķu, putekļu, putekļu ērcīšu, pelējuma un citrusaugļu alerģiju. varbut man nemaz nav alerģijas no putekšņiem un neizpaužas degunā, bet, piemēram, ir galvas reiboņi, ja nostājos pie bērza. vispār man bija kruta daktere, tāpēc izstāstīju viņai visu savu slimības vēsturi, ieskaitot arī iedomu slimības. tad, kad stāstīju par vienpadsmit gadu vecu kritienu pa kāpnēm ar galvu betona grīdā, viņa savieba seju. smuki sakārtoju savus punktiņus uz rokām, lai varētu nobiedēt avotnieci, un lavījos uz lekciju. pa ceļam satiku konsti,un viņa man lika saprast, ka dzejnieka, 9 gadi problēma nav tā, ka viņš ir dzejnieks, jo frika nāca tieši no imanta ziedoņa, bet jutās normāli (nesūdzējās). tatad problēma ir vecumā, 9 gadi, Tavas jobnutās lūpas. vasarā un rudenī, un bišķiņ ziemā, kad mazliet montēju audiofailus, man bija iestājies skaņu inženiera sindroms - tā kā tā montēšana sastāv apmēram no liekā izdzēšanas un to lieko vislabāk ir apzināt jau ieraksta laikā, tad, jau sarunājoties ar cilvēku, spriedu: "tā, šito ārā, šito ārā, šito atstājam, šito ārā, šito atstājam, šito ārā, nē, metam ārā arī to iepriekšējo, šito atstājam - te labāk pateica." nu, lūk, šo pašu tehniku neviļus biju pārnesusi no t.s. darba sarunām uz jebkurām citām sarunām, kas nekad netiks montētas. es novēlētu sandrai šādu prostu montāžnieka uztveri - spēju neklausīties (un nelasīt) lieko informāciju, bet izsviest to musorā. savukārt jānim strodam es lūdzu sākt strādāt par cenzoru. tāpat kā viņš ir sadedzinājis dzejnieka, 9 gadi vēstuli man, iesaku cenzēt arī to, ko viņš raksta sandraj,jo.