ar jāni zariņu nogājām uz kafejnīcu iedzert tēju vai kafiju (ejam bieži kopā, drīz par mums sāks trīt mēles), bet mums nedeva, mēs vēl par jaunu. neko, es paņēmu fantastikas limonādi un magoņmaizīti un nopirku vienu tējas maisiņu par desmit santīmiem. pēdējo zaļo.ar jāni atklājām, ka ne es, ne viņš nezina, kā izskatās latvijas radio ģenerāldirektors aigars semēvics, tautā saukts arī par semu. tas, protams, nebūtu nekas, ja vien autorrlīgumā, kuru parakstu katra mēneša sākumā, nebūtu divu parakstu: manējā un aigara semēvica. tomēr nav prāta darbs nopietni pīties ar nepazīstamiem onkuļiem. mums blakus piesēdās anna, un atklājās, ka arī viņa nezina, kā izskatās viņas augstākais priekšnieks. pēcāk paskatījos gūglē - nekā. tur ir pat eipi radio emblēma, bet no semēvica sejas ne vēsts. tad kautrību metu pie malas un prasīju savām kabineta dāmām, vai vispār kāds zina sema vizuālās aprises. jā, viņas zina, bet viena no viņām te strādā 40 gadu, otra - 400. viņas man ieteica paskatīties latvijas radio mājaslapā. bet arī tur nav nevienas seju bildes. ārija s, kas nav ārija r, man gan prata pastāstīt, ka aigars semēvics esot iesirms kalsns kungs, kurš galīgi, galīgi neizskatoties pēc ģenerāldirektora.