mani tirdīja velns apmēram pēc vakariņām tomēr  noiet lejā uz i love you un izdzert puskrūzīti alus, taču es nemz netiku līdz augšai, jo, izrādījās, ka tomu tirda ta pats velns un viņš jau sēž pie savas puskrūzītes un aicina mani arī piesēsties. piesēšanas laikā iemācījos šo to par atmosfēras ķīmiju, turpināju kārtot "toms,jurģis,elīna" jautājumus, aprunājos ar santu biezo par to, cik foršs ir jurģis un viņa spoguļsaulesbrilles, kā arī tirdīju tomu doties lēkāt pa batutiem. vēl pa puskrūzītei un aidā - mēs esam uz slapjiem batutiem. lēkājam un veramies mākslas akadēmijā. dzirdam čabukas kliedzienus, un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tur gribam tikt iekšā. legālu ieeju nespējām atrast, čabīts telefonu necēla, tāpēc nostājāmies pie sētas un kā deviņdesmitajos saucām čabīša vārdu. tā kā tur ballīte ritēja pilnā sparā, tad mūs, protams, neviens nedzirdēja. pakliedzām, pakliedzām, atmetām ar roku un gājām uz mājām, pa ceļam, protams, ieejot i love you pēc vēl vienas puskrūzītes. trīs sekundes pēc tam, kad uz galda tika noliktas divas krūzītes alus, zvana čabīts- ē, prosta pizģēc, nāciet šurp! tas ir tieši tas, ko gribam. ātrākā alus krūzīte manā i love you vēsturē (pārspēju pat tomu) un dodamies. mākslas akadēmijā mūs sagaida reivs, makaroni un čabīts mums lej iekšā kaut ko, ko sauca par špric un kas bija baigi labs. man ir tāds niķis neskatīties pulkstenī, bet tad, kad ap sešiem rītā mājās ieradās līva, viņa izmeta cerību, ka esam gulējuši četrdesmit piecas minūtes. un man nešķiet, ka tas būtu ļoti tālu no patiesības, jo, kamēr pasaka, ko tad īsti domā par otru, kamēr izdzer špric un izdancojas, tas laks arī paiet.