ēriki manā dzīvē, pt2.
otrajā klasē mani sasēdināja ar ēriku birkavu, jo viņš bija pa pusei neklausīgais puika, kurš bija neklausīgais pa pusei tāpēc, ka pats par sevi bija kārtīgs, bet viņam bija draugi, kas vilka viņu uz leju, gluži kā jānis strods purvā velk kuprīti. tāpēc audzinātāja nolēma, ka, ja ēriku, kuram klases fotogrāfijās bija elvisa preslija tauriņš, sasēdinās ar elīnu, tad viss būs labi. phe. sliktajiem draugiem tomēr bija iespeju iedunkāt un apsaukāt ēriku starpbrīžos. tajā pašā otrajā vai varbūt trešajā klasē mums mācīja rakstīt vēstules. un mums bija mājasdarbs uzrakstīt savam solabiedram vēstuli. visi kā džeki nākamajā dienā atnesa vēstuli savam personīgajam sola biedriem un miers. es arī. bet, protams, ēriks nebija atnesis. domāju - nu jā, neklausīgais, mājasadarbu nepildīs, nu i nevajag arī. pēc trim dienām es savām pastakstītē ieraudzīju vēstuli, kas bija rakstīta īstā glītrakstīšanas rokrakstā. ēriks mani bija uzaicinājis ciemos - paskatīties, kā viņš spēlē klavieres un varbūt arī zuspēlēt kopā, jo ir dzirdējis, ka es arī spēlēju. es laikam nepratos un sasmaržinātu vēstuli atpakaļ nesūtīju, tikai skolā pateicu, ka okei, džekiņ, labprāt ieskrietu pie Tevis (ēriks dzīvoju pusminūtes attālumā no manis, jo visi pļavnieku bērni tomēr dzīvo pusminūtes attālumā viens no otra. ā skudru pūznī). bet beigās akut kas tur pajuka, varbūt ēriks bija gaidījis vieglāku, ēteriskāku un romantiskāku atbildi, bet es jau toreiz noajutu, ka man nepatiks smaržas un ka stabilas attiecības (piemēram, smēķēsana) nav man.