made in the dark
es vakar nomiru. un tas ir ļoti labi, jo ne sūda vairs nevar just. kas notika?

it kā nekas. tad, kad jurģis čaumalas sameta pannā, bet olu - uz plīts, tad, kad es iegāzu plītsriņķi ugunī, nekas neliecināja par to, ka es gatavotos mirt. kanādas domino ar kanādas centiem, protams, beidzām neizšķirti, bet ne tik ļoti neizšķirti, kā man tas mēdz izdoties ar mārvelu. septiņos no rīta es saņēmu savu mūža jaukāko modināšanu, kas sastāv no atslēgas iemešanas pa ķermeni un disko. bet arī tad nekas neliecināja par to, ka es grasos mirt. čipsi, vecenes, pepsi, alus, preži, džeki, maģis un diski. man jau tās lietas zūd tā, ka es vispār nepamanu, tāpēc nav brīnums, ka tie prieka groziņi, ar kuriem es biju apkrāvusies kaut kad, pēkšņi ir pazuduši pilnīgi, pilnīgi bez vēsts. bet arī tad, kad secināju, ka tie man pazuduši, kas jau bija sen, nekas neliecināja par to, ka es grasos mirt. arī tad, kad pie tomasa ar galvu bakstīju durvju stenderi ar mērķi kārtīgi apdolbīties, es neko nezinu. jo viss jau notika nejauši. skatījāmies figurālo jājienu vai varbūt iejādi, kas man vispār liekas nekas, te pēkšņi garām gāja pašsvārstību frekvence, un es noķēru to un pievilku pir sirds, jo 100 autobusa fizikas doktori mani tomēr bija ļoti ieinteresējuši  par tām lietām, gribēju šo to papētīt (bļe, man māsa tagad cilā hanteli, bet tas vispār nav par tēmu taču, bet tomēr tik smieklīgi), bet tad, kad es jutu, ka man iekšā kaut kas izjūk, atcerējos, ka, ja kaut kam uzrodas pašsvārstību frekvence, tad tas izjūk. tā kā izjukusi bija sirds, iestājās momentāla nāve. bet tā bija labā pašsvārsītbu frekvence, jo zināja, ka roņus taču nevajag traumēt, tāpēc manu ķermeni it kā atstāja veselu, tikai bez sirds, es pati gan uzlidoju gaisā. no kaut kādas kastītes pagrābu dažus vārdus, un nosviedu ķermenim lejā, lai dažus uzrādīt roņiem. nu, lai galīgi aizdomīgi nepaliek, ka stāv erbes ķermenis, bet nevienu, nevienu vārdu nesaka. kaut arī to vārdu bija ļoti maz un tie bia savstarpēji nesaistīt, šķiet, roņi neko nenojauta un nostēlot dzīvību bija sanācis. dace vēl prasīja, ko tad mēs tagad svinām smalkajā restūzī. haha, tas taču mans bēru mielasts.

tad, kad ķermenis atvadījās no roņiem, tas pazuda, pazaudēja nozīmi, nu, nezinu, kur tas vispār palika. bet man nāves uzgaidāmajā telpā, kur biju jau paspējusi iepazīties ar citiem zinātnes upuriem, rādīja poverpointa prezentāciju, kur teica, ka esot it kā iespēja atgriezties. bet, redz, sirdi atpakaļ nevarēšot dabūt, jo, ja tai gājusi cauri pašsvārstību frekvence, to nevar salabot ne valdis zatlers, ne doktors hauss. bet man esot palaimējes, jo man taču barības vads no bleķa. redz, kaut kādus gabaliņus no tā bleķa varot paņemt un tad sataisīt to asinspunpēšanas mehānismu tā, lai viss notiek. asinis skriešot rūkdamas, turklāt barības vadam viss būšot normāli, vienīgi nedrīkstēšot ēst glāzes un ežus, jo tie vart savainot tos bleķīšus, kas, saprotams, tagad ir plānāki. es jau domāju - ai nahuj, pohuj. bet nākamais poverpointa prezentācijas slaids bija roņu bilde.

tā nu es esmu te. nosacīti dzīve ir sākusies no jauna. un tā nav kaut kāda jaunā gada jaunās dzīve sākšana, jo tas ir tagad. frika man ir uztaisījusi vīru topu, un ne sūda vairs nevar just, un tas ir tik labi.