šodien man zvanīja sabīne (es arī no sākuma nesapratu, kura), nemaz nesapratu, ko viņa no manis grib, bet pamatojums tam, ka tieši tas ir jāgrib no manis bija "...tā kā Tu noteikti esi bijusi ģisā...". pirms tam es nolādēju attiecīgos platuma grādus, kas tomēr ir stulbāki par vīna grādiem, jo (štrunts par aukstumu, štrunts) es nevaru sēdēt ārā un lasīt savu 1000 lappušu ekoloģijas skaitļu ārprātu, jo visur ir tumšs. ilze avotniece vismaz vienu dzīvi, ieraugot mani, pārmet krustu, bet tikai šajā dzīvē viņa nevar saprast, kā tas var būt - plus trīsdesmit grādu tveicē es kaut vai no bikšu gala sev uztaisīšu cepuri, bet tad, kad ir auksts kā peklē, es staigāju pliku galviņu. skaidrojums ir gana vienkāršs - es no rīta nevaru atcerēties to, ka ārā ir auksts. ja lekcijas būtu pa naktīm, būtu galīgi cita runa. un īstenībā jāatzīst, ka es bišķiņ ciešu no šitā. bet es sevi nesāku apsaukāt par sūdpakaļu vai kokāmīzēju, kad latvijas radio tualetē sevī ieraugu lauru ziemeli un nevaru saprast, kālab to kapuci es neesmu izmantojusi ne reizi šoziem.