šo rītu iesāku, uzmodinot ārkārtīgi muskuļainu un smaguma pielijušu vīru, kurš gulējis aptuveni 40 minūšu. ja es varu būt kā tas džeks, kurš paceļ mašīnu, kad jānomaina riepa, tad jau es varu pacelt visu. muskuļainais vīrs (goda vārds, neatceros, vai tāds viņš bija, bet tas man ienāca prātā, kad paziņoju, ka šorīt esmu fiziski pārāka pār viņu) noteikti mani ienīst, bet turpmāk zinās, ka tad, ja grib lūgt elīnai kolātei modināšanas pakalpojumus no rīta, tad tas nopietni jāapdomā, jo elīna ar  lielu atbildību izturas pret dotajiem pienākumiem, kā arī ar mīlestību pret eksaktajām zinātnēm. pati vēl nesaprotu, kā neizrubījos jau pirmajā ekoloģijā, bet nē - aktivitāte ar katru minūti pieaug un pieaug, un divu stundu gulēšana nekādas nopietnas sekas nav atstājusi. beigu beigās gribu bučot vides ģeoloģijas pasniedzēju, ka viņš ir licis darboties ar tīro ģeometriju - ko tad man vēl vairāk?

bet vispār stāsts nav par to. nezinu, cik ilgu laiku, pieņemsim, ka nedēļu. nedēļu man laiku pa laikam uznāk īstās nāves bailes  no kaut kā. pārsvarā no cilvēkiem, kas nāk pretī vai stāv blakus. un tiešām šķiet, ka tas un tas mani tūliņ, tūliņ nositīs. un tas nekas, ka potenciāljaam uzbrucējam pie rokas mazs bērns, heroīns vai kas tikpat ļoti tīru nevainību sinbolizējošs, bet kājas trīc pēc tam kā apšu lapas un āpšu astes. tā kā gandrīz varētu teikt, ka meklēju miesassargu, kurš atrastu stalkeri, jo šitā jau nevar būt bez pamata. un miesassargu, kuram būtu kāda spēja kontrolēt ķermeni, jo pašai paliek neomulīgi no doms, ka reiz gan jau pārkodīšu rīkli kādam, kurš mēģinās mani kutināt.