erbe mierplēsis (sveetaa_seeta) rakstīja, @ 2020-05-30 09:24:00 |
|
|||
Mūzika: | senor coconut y su cunjunto - trans europe express |
prakses atskaite
"ir pieprasījums - ir piedāvājums," tā mārvels paziņoja, vakar ierodoties lodesmuižā tieši tā, kā biju lūgusi - ar nepiedienīgi īsiem šortiem, hot chip brillēm un lo-fi-fnk skaņām. un tajā mirklī man sākās apmēram tik liela laime kā toreiz, kad pēc lieldienu balles gaidījām sauli kleistu pļavās. ne jau tāpēc, ka es būtu iemīlējusies kaut kādā braukšanā vai tāpēc, ka es divsimt dienas nebūtu redzējusi mārvelu, vai tāpēc, ka 4 dienas nebiūtu dzirdējusi lo-fi-fnk. nē, pilnīgi nē. man bija pilnīga laime, jo es beidzot biju izglābta no drausmīga pašiznīcināšanās pasākuma, kas oficiāli nosaukts lauka kursu augsnes zinātnē. visiem, kas zvanīja man un kam zvanīju es, īsos vārdos jau paspēju izstāstīt, ka esmu drausmi vīlusies tā saucamajā ģeogrāfu kultūrā, jo izrādās, ka visi stāsti par piepļēgurošanos līdz zemei un foršajiem jokiem, ir divdesmit gadu veca pagātne. nē, stāsti par piepļēgurošanos nav veci, tie ir diezgan svaigi, taču tā foršo joku daļa, bungošana lejā pa kāpnēm, līšana ar palagu lejā no otrā stāva - tas viss gan ir kaut kur astoņdesmitajos. svinīgi varu paziņot, ka šobrīd romantiskā un izslavētā ģeogrāfu kultūra ir apmēram tas pats, kas pļavnieku džeku kultūra, tikai ar garākiem matiem un vairāk rokmūzikas.
nu re, var jau spēlēt visādus jokus ar vērā neņemšānām, taču tas rada tik sliktu, sliktu, sliktu gaisotni, ka apmēram sešas minūtes pēc ierašanās piektdienas vakarā es sapratu, ka man vajag prom. nē, man patīk līst bedrēs, pļeckāties pa māliem, veikt smērējumus, velt bunbiņas un noteikt augsnes granulometrisko sastāvu pēc garšas. vēl labāk man patīk ŗokās turēt māla pikuci un, pašai nemanot, savelt no tā peni (protams, tad, kad es to pamanu pati, fiksi izjaucu, lai nepamanītu citi, bet pēc mirkļa, atkal pašai nemanot, esmu to uzvēlusi no jauna). un ar vienu kāju turēties pie vienas bedres malas, ar otru - pie otras, bet ar rokām skalot ķermeni, kas noliets ar sālsskābi. tad ir smuki jābalansē, lai neiekristu gruntsūdenī, kurš ir berdes ānītī. taču, redz, elīna kolāte nav pieradusi pie negatīvās vides. un, ja tāda ir trīs dienas pēc kārtas, tad ir beigas. nē, tas nekas, ka apmēram otrajā rītā man rādījās halucinācijas, kurās pika staigāja iekšā spogulī. apmēram tad es tik ļoti sāku ilgoties pēc ronīšiem, ka elīna biseniece man aizrādīja, ka mazgājos kā ronis. vēlāk es arī sēdēju kā ronis, bet tas ir sūds, tas ir sūds, ja salīdzina ar manu trešās dienas prāta armagedonu, kas sākās ar to, ka biju izdomājusi, ka nu jāzvana ronīšiem, bet ejtudirst, ne sūda taču nevar parunāt, jo, šitās balsis izdzirdot vien, kaklā sastājas nevis kamoli, bet vesela roņu kolonija. prāta armagedons turpinājās ar sarakanām un slapjām acīm un trīcošām rokām sapresētā sienā, bet tad es nobijos no govīm, kas bija izbēgušas no kūts un gāju mājās. tur, atkal pašai nemanot, ievadīju sarunas ar mazo (vēl mazāku par mani) bioloģijas vīriņu, kuram izstāstīju par savām pirmajām halucinācijām. pēc tam viņš interesējās, ko es pīpēju. nezin kā, bet viņam izdevās man ieskaidrot, ka labākā dzīve ir aiz stūra, nomierinājos un gāju rakstīt darbus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu mājās. bet prāta armagedona kulminācija bija tikai priekšā. eju gulēt, viss labi, aizmiegu, viss labi, pamostos - pie loga stāv divus ar Pusi metrus garš un drausmīgi tievs kaut kas (dzīva, bišķiņ cilvēkveidīga būtne) ar milzīgu, platu knābi sejas vietā un milzīgu, milzīgu pakausi. jā, jā, es jau sev stāstīju, ka šitais nav iespējams un tā citplanētieša te nav, pilnīgi aizgriezōs, lai neredzētu, bet tad viņš apsēdās manā gultā. ne tikai apsēdās, bet tur mīņājās. kad pagriezos atpakaļ - stāv kā stāvējis, maita. aizgriežos - šis atkal gultā iekšā, idiots. tad ir jāceļas un jāiet kaut kur prom. bet ir pavisam skaidrs, ka nākamajā rītā ir jāiet pie erlenda oijes un bioloģijas vīriņa runāt par saviem citplanētiešiem un lūgt iespēju izpildīt trīs ekstremālus uzdevumus, (nevis lai precētos ar princesi, bet) lai es tiktu mājās. ap pēcpusdienu esmu spēka pilnbriedā un dodos teikt, ka man tiešām jābrauc mājās un vai tur nevar to un šito, ātrāk individuāli atbildēt, nezinu, kaut vai striptīzu nodejot, tikai prom. vīri prasa, kas par lietu. vīri prasa, vai kāzas. tad izdomāju, ka jāsaka, kā ir - jūku prātā, vakar man pakaļ bija citplanētieši, man bail nokļūt psihenē, jo tur dod nejēdzīgi stipras zāles. erlends oije skatās uz mani kā uz joku, bet bioloģijas vīriņam viss skaidrs, viņam skaidrs, ka tas taču ir nopietni. tā man dod iespēju vienas stundas laikā sagatavoties un atbildēt par visu, visu. ko gan es varu sagrābsīt stundas laikā - nu neko taču, tāpēc stundu nodarbojos ar prāta atvēršanu, kas bija pareiza atbilde, jo beigu beigās uz visiem jautājumiem atbildes vienkārši skaļi izdomāju, par ko arī liek labās atzīmes. tad vēl parunājām placebo un to, kā man ar šitiem jokiem tikt galā nākamnedēļ, kad sāksies brīnišķīgā septiņdienu prakse, mēģinājām veikt mana prāta diagnostiku, bet nekas tur nesanāca, novēlējām viens otram laimīgu dzīvi un es jau sāku skaitīt sekundes līdz mārvela karietes ierašanās brīdim, reiz priecājoties par to, ka visu var sarunāt, neko nemelojot un nestāstot, ka man jābūt darbā, bērēs vai pohujkur (un vispār biloģijas vīriņš ir atņēmis foršākā pasniedzēja titulu īstajām bioloģijas pasniedzējam jānim ventiņam, par kuru es te vislaik sajūsminājos, tā kā paši saprotiet, cik tieši foršs ir šis bioloģijs vīriņš). ilze avotniece sakārtoja manas mantas, jo viņa visas bija kaut kur pazaudējusi, jo ir tik pedanta, ka ierodas un manu principiālo vecpuišu cienīgo bardaku pārvērš pedantiskā kārtībā, kur ne sūda nevar atrast. ar manu bardaku man viss skaidrs - viss stāv uz grīdas. un, kad ar kāju tur bišķiņ pabakasta, iespējams atrast visu, pat atslēgas, kuras nolēmu uz lodesmuižu neņemt, lai nepazūd.
draugi man stāstīja, ka visu laiku rīgā esot spānija (lodesmuižā bija tāda paknapa francijas vidiene), bet vienīgais, kas tagad par to lieicna ir mans valgais/mitrais/piesātinātais ar ūdeni ķermenis. teorētiski man vēl ir augsnes zinātnes lauku darbi, bet pratiski es te sēžu un domāju, ko man iesākt ar prātu nākamnedēļ, lai nesajuktu prātā, jo kandavā mēs rkasim zemes septiņas dienas. gaidu ieteikumus - rakstiet, zvaniet, skōrōjiet.
stāsta morāle: izdomāju jaunu vārdu. izrādīt ovācijas - ovakulēt.