kad es vakar pamodos pirmoreiz, es prasīju ny, vai iepriekšējā vakarā esmu pārradusies t.s. mājās ar kurpēm. nē, varbūt arī neprasīju, bet vismaz nodomāju, ka vajadzētu. tad mani mazliet saplēsa ramouna, bet dienas laikā es atklāju dažnedažādus sasitumus, kas apstiprināja ny sākotnēji izvirzīto hipotēzi par to, ka, ja viņš mēdās, es krītu zemē un vakara noslēgumā vēl izkrītu no gultas (kam vispār nevajadzētu būt iespējamam, jo es taču nekad mūžā neesmu izkritusi no gultas un nezinu, kā tas jādara), par manām traumām ļoti priecājās kārlis, ar kuru mēs devāmies pie seksa un lielpilsētas frizieres, kas pilnīgi noteikti guva nepareizu iespaidu par elīnas un kārļa attiecībām. kārlis priecājās, jo beidzot ir vēl kāds, kam sāp žoklis. savukārt seksa un lielpilsētas friziere priecājās par to, ka viņai beidzot ir kāds, ar ko sapīpēt. un vispār man šķiet, ka viņi nu ir labākie drugāni. mēs braucām prom, un es uzstādīju savu pareģošanas pusrekordu, pirms uzbraukšanas uz vanšu tilta paziņojot, ka pēc 7 minūtēm būsim pāri, tieši tā arī bija. lielo rekordu uzstādīju ceturtdien, kad iegāju tējnīcā un norunāju precīzu laika prognozi turpmākajām trim stundām. kārlis mani ļoti sasmīdināja. tā, ka no žagām netiku vaļā 4 stundas. viņš sasmīdināja mani, aizmirstot pie firzieres savu jaku. man tiešām liekas amizanti tie tipiņi, kas mierīgi var savas virsdrēbes kaut kur atstāt, paši to nemanot (mēs, protams, izlaižam to reizi, kad pazaudēju savu britu virsjaku kaut kur pie daugavas).

turpmākus notikumus aptuveni astoņu stundu garumā es izlaidīšu, jo sliktas ziņas nav jāpieraksta.

pēc astrobangas, kad  pika joņoja uz skaņu mežu, es, kā tādos brīžos pierasts, devos uz nakts trolejbusu pulksten pusdivos. šoreiz trolejbusa stūrmane bija dūdiņa, kas laikam bija sarijusies rozā ripītes, jo paziņoja, ka neviens rīga satiksmē nestrādājošais viņas trolīti nekāps. nu neko. tā kā pārmaiņu pēc man nebija naudas pilli ķeši, tad es neizvēlējos opciju ar takša braukšanu. tad sākās tas, ko es baudu - pāreja no paģiru stāvokļa uz tādu jēdzīgu. baudu, jo tajos brīžōs man ir pilnīgi otrāda domāšana, kurā nav it nekādas ļoģikas. izdomāju, ka nu kaut kas jādara un kaut kā jātiek galā ar situāciju, kura nemaz nav sarežģītā. izdomāju - piezvanīšu pikai , aiziešu uz skaņu mežu un vispār sekks piecatā. bet tad atcerējos - ā, es taču telefonu atstāju mājās, ā, man taču nav nekāda ielūguuma un tā. tad domāju-  piezvanīšu ny un iešu pie viņa. tad atcerējos - ā, man taču nav telefona. tad atcerējos, ka mārvels reiz man teica, ka, ja es kādreiz netieku mājās, lai droši viņam zvanu un viņš mani aizvedīs, kur vien vajadzēs. nu, nolēmu šo iespēju izmantot, bet bija jau aizdomas, ka kaut kā nav. ak jā -  telefona nav. tad atcerējos, ka pie laimas pulksteņa ir telefonbūdiņas ar naudiņām. tā kā man bija divas dāvanu kartes piecdesmit santīmu vērtībā, tad es tomēr būdas varēju izmantot. te jāpiebilst, ka tieši vakar no rīta iemācījos no galvas mārvela telefonu. izrādījās, ka viņš atrodas apmēram 400 metru attālumā un kopā ar viņu ir potheds bonhomme, kurš brauc auzās un viņam tas patīk. viņš sēdēja beksītā, jo tad ir sajūta, ka viņam ir šoferis. kaut kad viņš apziņoja: "i like big buts." izrādās, lai ienestu prieku mūsu drūmajās sarunās, kas galīgi nebija drūmas. tad mēs atzināmies viens otram savās simpātijas un mājās es jau biju. tikai pirms iešanas uz gultu jonasam atgādināju, ka dodu laiku līdz šodienas pustrijiem, lai viņš beidzot internetā ieliktu "sparklehorse" filmiņu ar elīnu kolāti, dāvi bataru un mārtiņu jonasu galvenajās un vienīgajās. pretējā gadījumā es metīšos uz vienu roku ar namu pārvladi un sūdzēšu viņu tiesā. vai vismaz nobeigšu.