jau nez kuro pirmdienu pēc kārtas esmu pilnīgi neizgulējusies, saliekot prātus kopā ar bračku secinām, ka iemigusi neesmu vismaz līdz puspieciem. turklāt draumsīgi knosos un grozos, jo nav nekā cita, ko darīt, jo es neesmu no tiem, kuri brīvo pirmsiemigšanas laiku izmanto pārdomām par to, kā būt, jo nav jēgas par to domāt, ja to nevar pierakstīt. tātad grozos un knosos tā, ka no rīta sāp rokas. bet štrunts ar rokām. jau otro pirmdienu pēc kārtas es brokastīs ēdu foreli (tikai šoreiz - tādu, kas domā, ka ēd garneles) un iedzīvojos pietiekošās vēderproblēmas. pietiekoši - tas ir tā, lai es, bļe, jugla, nevarētu aiziet uz augstākās matemātikas praktiskajiem darbiem. tie, kuri kaut ko jēdz no manas sajūsmas par katru šīs zinātnes detaļu, zina, cik ļoti tas man sāp. un tas nav nekāds sarakasms.
rītu jebkurā gadījumā zemē nomest nedrīkt, tālab gulēt es neiešu, bet mācīšos un piestrādāšu pie visādiem gada top of the pops.