gundars baranovskis
pirmās atmiņas par gunču man ir saistītas ar puišeli, kurš vārtās zemē un saka, ka tūliņ nositīs to meiteni, kura viņam tikko iespērusi pa reproduktīvajiem orgāniem, toreiz viņam varēja būt aptuveni desmit gadu. bet vispār gunča ir mans bijušais skolas biedrs. vienu gadu vecāks par mani, nomācījās rīgas 90.vidusskolā līdz devītās klases beigām (kaut arī savā draugu profilā raksta, ka neatceras skolu). ja viņam būtu talants, viņš kļūtu par pītu dohertiju. gunča man regulāri skolā prasīja, lai aizdodu desmit santīmus bulciņai, šoreiz viņam tiešām neesot un tiešām vajagot bulciņai. es viņam dažkārt arī iedevu. ļoti spilgti manā galvā palikusi epizode, kas pierāda, ka gunča nav tas parastais sūda purnā devējs, kas barā liels. kādu dienu viņš bija atnācis uz mūsu skolu, stāvēja viens pats uz stūra un kliedza: "eu, gej, panāc šurp, dabūsi pa purnu!" forši, jo, piemēram, tie barālielie, kuri apsaukāja mūs ar friku, teju vai slēpās, kad sanāca vienatnē iet garām kādai no mums.
laiku pa laikam es sastopu gunču vēl šobaltdien. viņš vienmēr steidzas, vienmēr laipni sveicina, bet saņķikus vairs neprasa. droši vien tāpēc, ka steidzas. draugu profila bildē viņam uz pleca sēž vardīte. mēs ar tēvu klusi ceram, ka viņš pārdod narkotikas un sievietes.