agrāk manam brālim bija bail iziet uz ielas, jo tur bija tavarņiki. tavarņiki ir krievu tautības cilvēki, kas grib atņmet (parasti viņiem izdodas) naudu vai kaut kādas mantas 7-12 gadus veciem zēniem. sevišķi bīstami bija pārvietoties ar basketbola bumbu, skrituļdēli vai citām lietām, kas ir liek zīmēšanās. bet kā jau 7-12 gads veciems zēniem gadās, arī manam brālim laiku pa laikam sagribējās kādu saldējumu vai čipsu paku. tad viņš vienmēr noalgoja mani, lai eju uz veikalu, jo tavarņiki meitenēm neuzbrūk. bet ar to jau nebeidzas sarežģījumi. man nepatika veikalos prasīt lietas, nu, kaut vai, saldējumu vai čipsus. tāpēc es parasti zvanīju anetei konstei uz numuru 7170300, lai viņa nāk kopā ar mani, tad es nozudu ārā apmēram uz stundu vai divām, jo mēs veikalā arī nopirkām garšīgās košļenes un gājām mājās tikai tad, kad tās bija izkošļātas plikas. tagad anetei vairs nav numurs 7170300, šis numurs ir kādai citai dūdiņai. vienreiz anete zvanīja uz savu veco numuru un lēdiju otrā galā lūdza, lai atodod numuru. nesekmīgi. labi, ka vismaz omcenei ir līdzīgs numbers.