man tikko zvanīja tēvs (viņš nemēdz zvanīt citiem ģimenes locekļiem) un prasīja, vai nevajag nopirkt kaut kādas delikateses. protams, vajag. mēs šovakar kopā iesim uz kino, tas ir ļoti mīļi. bet ne jau par to ir stāsts, tas bija tikai izvirtīgs ievads. vakar, kad man virsū nāca blue room ļaunie, kas, gudrajām rīta ausīm klausoties, nemaz nav tik ļauni, kā es viņus mālēju, domāju par to, ko darīšu, kad būs pavasaris. es staigāšu puķainās un dzīvniekainās drebēs un spēlēšu badmintonu ielās. ar līvu, ar tomu, ar friku, ar riņķīti, ar mārvelu, ar ģirtu, ar mārci un jāni zariņu. tad, kad es spēlēšu ar jāni zariņu, ne pārāk klusi slavināšu dzintri, kura dēļ astromāsam ir labākais astrodraugs, kurš būtu pelnījis ētera sveicienus katru piektdienas nakti. es sorīt esmu neparasti jestra un dzeru tēju no puķiainas krūzes, izdzeru un drīz vien atvēršu 10. klases matemātikas grāmatu, lai atgūtu nokavēto (un tas, kā man tas izdosies, būs tieši mans IQ).