man ir kājas nogurušas

man galvas labajā pusē vēl aizviens aglabājusies veselīga loka no vakardienas frizūras. bet galvas iekšienē - visādas superatmiņas. un supersajūtas. un lepnums par to, ka pirmoreiz šoruden spēju būt augšā tieši tik ilgi, lai no rīta, pārnākot mājās, neatpazītu savu māti un nosauktu viņu par džeinu.

man principā gribas ēst, bet es jau neesmu kuņģa vergs, tamdēļ iztikšu ar tēju, kas man uz galda. tātad stāsta pirmā daļa - dzintra k. dienas pieņemšana. gaisā virmo milzu sabiezināts sentiments, un pēc trešās vīna glāzes arī DZ.K. darba kolēģes nenoturas un nāk stāstīt par to, ka "tas it kā izķirt ģimeni" un "Jums ir paveicies ar DZ.K.". tikmēr kāds piedalās realitātes šovā "trešais - lieks". noteikumi. jāpieiet klāt diviem (trijiem, četriem, pieciem...) cilvēkiem, kas aizrautīgi sarunājas. un jāpiestājas klāt tā vienkārši. un nekas nav jāsaka. ivenkārši jāstāv goda sardzē. mazliet pamācos no citiem un dodos vairākkārt izpildīt realitātes šova prasibas/mēķus pati, pa ceļam to pamācot vēl kādiem cilvēkiem. bet,k amēr stāvu ar pustukšu vīnu glāzi un runājos ar māsu, pielavās klāt uldis duka, kurš hop-hop un sāk nodarboties ar bārmeņa priekiem. vēl aizvien nesveicina kolēģus gaitenī. un vislaik stāsta mūsu mātei, ka viņam, lūk, ļaunu nodomu neesot.

stāsta nakamā daļa. nopērku vīru vitamīnus, lai māsām kolātēm būtu kāds priekšmets, ar ko apsveikt mīļo, mīļoxiu_xiu šūpuļsvētkos.un strēlnieku ielas mikropasaulē visi sāk ceļot uz paralēlām pasaulēm, konstatē, ka ģirts ir gādīgs, fotogrāfē ar tējām pie vaiga un sagādā vēl gabaliņu ūdens. pēc 15 matē tējām vajag dzert saldējuma kokteilīti. tāpat pēc 7 aliem vajag dzert sidru. man patīk jubileja, bet kādā brīdī jūtu, ka mana esamība tur vairs nevar iet uz augšu. nu, es nevaru justies savādāk nekā jūtos brīdī. tamdēļ jāmaina kaut kas telpā un garā ap sevi.

līdz ar to  - stāsta vakara trešā - visgarākā daļa. ap pusdivpadsmitiem es kopā ar kompāniju (frikadele,  sarma, chupakabra,   ai , gunārs elksnis, armands strauja un kaspars cirsis) ierodos latvijas radio ballē, kur no skatuves nokāpj muzikanti un atstāj vietu iekonservētai mūzikai, pie kuras sākotnēji es un frikadele dancojam tik ļoti, ka varētu likties, ka mums patīk. īstenībā patīk arī. patīk astoņdesmitie gadi. un tad vēlāk jau patīk izdejot visu zaļumballi  kopā ar armandu strauju. apmēram tā, ka frikadele saka: "o, kā Jūs!". pa ceļam jādanco agn ar normundu, gan ar apli (veidojums no dažāda dzimuma, vecuma un dzēruma LR darboņiem), gan ar gunāru, gan ar cirsi. visi ir ļoti piedzērušies un krīt zemē. es gan nē. un mani biedri arī ne pārāk (lai cik tas pārsteidzoši arī nebūtu). balle vairākkārt sākas no jauna, kad no kabinetiem masveidā izvelkas visādi pāri un iet dancot, lai kristu zemē. mūzika kaut kad izbeidzās, betkaut kādā dīvianā veidā tā tiek atjaunota. mūs mēģina apčakarēt, sakot, ka esot izbeigusies elektrība, bet disko gaismas par to neliecina, jo turpina zibināt. vārda pa vārdam, deja pa dejai, un zaļumballe tiešām ir noslēgusies. tač tad vēl nepazīstams vīrs saka: "ejam uz sesto studiju.". rezultātā aizejam uz ceturto, kur biedri vada raidījumu par seksuālajām minoritātēm, kuru es savā īpašumā iegušu pavisam vienkārši. arī vakara/nakts/dienas bildes iegūšu. laiku pa laikam nākas noiet līdz smēķētavai, kur pirms brīža kabinetā ielsēdzām vīru un dūdiņu, kas sākotnēji bija dusmīgi, bet ap rītu mums bija kā labākie draugi.bet vēl lielākā rītā vīrs un dūdiņa aizbrauc uz mājām (es ceru - uz vienām), bet daļa aiziet uz depo. te pēkšņi 4 cilvēki pārvēršas par 2, jo aramands strauja un sarma  nosplēpumaini pazūd kabinetā. un tad arī normāli iepazīstos ar skaņu vīru rihardu. jo jārunā par visko. nepaiet ne pusstunda, un frikadele, apzinoties, ka nekur nav tik labi kā LR (sevišķi, ja ir 4 naktī), atgriežas, lai turpinātu balli, bet  tad nolemjam doties ballēties citur. vienīgi nezinām, kur. bet tas netraucē lietām notikt. pa ceļam uz ārdurvīm nolemjam pārbaudīt, vai sākotnējā zaļumballes vetā nav palikušas vērtīgas lietas/vielas. ieejam iekšā, un ar to ir pietiekoši, lai rihards piesēstos pie klavierēm un sāktu spēlēt tā, ka sveetaa_seeta  un frikadele pulksten 5:20 laimīgi atspiežas pret podestiem un klausās, kā viskas plūst. nu, piemeram, skaņa. nu, kad Jums kāds spēlēja klavieres 5:20 no rīta? paspēlējamies, paspēlējamies un tiešām dodamies ārā, pabrīdinot sargu, ka viea trešdaļa no mums atgriezīsies trijos pēcpusdienā. izejam ārā, bet tūliņ pat ejam atpakaļ iekšā. nezinu, vai pie vainas tas, ka pulkstens jau ir trīs vai tas, ka ārā ir tieši tik silts, lai sasaltu peļķes. kamēr frikadele  atrod salātus ar gurķiem, kartupeļiem un putnu gaļu ar gripas garšu, rihards pazaudē jaku. un meklē ļoti ilgi. vietās, kur neesam bijuši - mistiskos stāvos un tualetēs. arī laipnie cilvēki, kas jau savos sešos atnākuši uz darbu un prasa "vai visi dzīvi?", palīdzēt nevar. patiesibā esam ļoti dzīvi. pēc ilgas jo ilgsa meklēšanas jaka atodas tieši tur, kur sēdējām. tad tiešām ejam mājās. meimurojam cauri vecrīgai, dziedo "slava lai (kartupeļlaukam, kad viņš ir) norakts". to, kas iekavās principā arī būtu jādzied, bet skanū vīrs izlaiž. pavadam viņu līdz amirjas ielai 1 un dodamies sasladēt ausis, kaut arī termometrs rāda, ka gaisa temperatūra esot +18 grādi, taču jau iepriekšminētās peļķes liecina par ko citu. sapisies ir n tikai termometrs, bet arī trolejbuss, jo neaplaimo mūs. toties mūs aplaimo mikriņš ar fantastisku šoferi, kurš aicina līdzi dziedāt pa radio skanošajām dziesmām. tiesa, skonto, pirms septiņiem kaut ko nav sapratuši un dziesma nemaz nepārvēršas par dziesmu. tiesa, tas anv nekas nososdāms, jo, ja balle ir iekš LR, kāpēc tā nevarētu būt arī iekš skonto? cilvēks  - bezskaidrā nauda ir neskaidrā. ierodos mājās. sākumā laumu kolāti nosaucu par sandri kolātu un brīdinu, ka vārās ola. hmm, kurš septiņos no rīta ir tik sentimentāls, ka olas jāvāra? pēc tam laumu kolāti nosaucu par džeinu. un turpinu stāstīt par olām. bet ne tik ilgi, lai nepaspētu aiziet gulēt. kaut kādā mirklī latvijas radio mājā kabinetā uz dīvāna pamostas armands strauja un sarma tagad pamostos es un došos pirkt gumijniekus. un paēdīšu brokastis. turpināšu gulēšanas sesiju vēlāk.

tas bija stāsts par rīgas foršajiem baļļukiem.