Ķert vēju
un sasiet ar cilpu skursteņa galā,
karoti izgrebt kā vectēvam,
un just koka miesu dzīvu.

Dzert skuju smaržu,
brist meldros pēc murda,
un no rīta kādam tirgonim
prieku atdot par brīvu.

Negaisā sevi vērt vaļā,
un laist zibens zobus vēnās,
just dzīvībā asins elektrību
ar pīlādžu rūgtumu sīvu.

Sēt sapņus kā sēklas,
ticībā uguni diedzēt,
un redzēt, kā izaug maize
caur dvēseles liesmu spīvu.

Jūgt stiprus zirgus
mākoņu pajūgam priekšā,
un mostoties neaizmirst dziesmu,
kas ceļu noslauka tīru.