1.Teātris [the pretender]
Pirms sāku rakstīt, nodzēsu rakstīto vairākas reizes. Kāpēc? Tāpēc, ka nezinu kā lai sāk/ar ko lai sāk. Es rakstīšu visu ko es domāju un nevienam nav tiesības mani nosodīt par manām domām. Un es drīkstu rakstīt, ka nepiekrītu kāda domām. Es drīkstu rakstīt visu kas ienāk prātā. Šeit uz papīra ir mana pasaule un te es drīkstu domāt neuztraucoties par to vai kādu aizvaino manas domas vai nē. Šeit uz papīra es esmu es.
Pasaulē mēs neesam mēs paši. NĒ! Mēs slēpjamies aiz maskām. Mēs izdomājam paši sev identitātes, radam paši savus iedomu tēlus un dzīvojam pēc pašu izdomātiem noteikumiem. Un vienā dienā es pats varu izdomāt, ka vēlos būt kāds cits – un tajā pašā dienā es arī kļūtu par citu cilvēku. Dzīve ir tāda kā.. teātris. Mēs mainām dekorācijas, tēlus un izrādes. Ir pirmais uznāciens un ir otrais un trešais un vēl. Mēs uzliekam saviem aktieriem make-up un paslēpjam to kāds viņš ir patiesībā. Iemiesojam viņu vajadzīgajā lomā. Uzvelkam viņam piemērotu kostīmu patīk viņam tas vai nē – un tad tev ir zudis patiesais cilvēks, tev ir tavs aktieris tādā tēlā, kādā tu viņu izveidoji. Un tavā teātrī ir tavi noteikumi. Tava luga var būt standarta - kāpinājums, kulminācija,. atrisinājums, atslābums un nobeigums, bet tu vari arī mainīt secību pēc savas patikas. Tu vari priecīgo daļu izkrāsot melnbaltu, pelēku, drūmu. Tas ir tavs teātris, tavas krāsas, tavi aktieri, tava luga un tava kulminācija, un tavs nobeigums!
Jā, būtu labi, ja viss būtu tik vienkārši – tu dzīvotu savā teātrī un viss notiktu pēc taviem noteikumiem. Bet vienmēr ir kāds ‘BET’. Tu arī esi aktieris kāda cita lugā un tur ir citi noteikumi. Tu vari cīnīties un būt tu pats, bet tu vari pielāgoties un spēlēt savu lomu viņa lugā. Tu vari būt viņa teātrī, bet tu vari arī atteikties spēlēt. Tu vari būt tu pats, ja vien tu pats vēl šajā murgā neesi pazaudējis sevi. Vai tu maz zini kas tu patiesībā esi? Vai tu vēl vari novilkt masku? Vai tu esi no tiem kas dzīvo savā teātrī un dzīvo pēc saviem noteikumiem? Vai tu uzdrošinies būt tu pats?