Below are the 3 most recent journal entries recorded in susliiiks_'s LiveJournal:

Friday, November 2nd, 2007
1:41 am	2.Pieradums Mēs pierodam pie visa. Agrāk vai vēlāk, bet pierodam. Un tad atkal ir šī sajūta, ka bez tā nevar iztikt, bet tad kad to zaudē, tu pierodi pie kā jauna un aizmirsti iepriekšējo. Baigā ķēdes reakcija. No visa tev apkārt tev rodas atkarība. Tu pierodi katru rītu pirms iziešanas no mājas paskatīties spogulī un tu to dari. Un ja tu to neizdari tad lielāko rīta daļu pavadi uztraucoties par to. Tu pierodi redzēt to meiteni autobusā katru rītu. Lai gan tu nezini viņas vārdu un nezini ne to no kurienes viņa, ne kurp viņa dodas, bet tev no viņas ir atkarība. Un ja kādu dienu viņa nav autobusā, vietā, kurā parasti sēž, tad tev šķiet, ka kaut kas nav kārtībā un tu uztraucies. Es arī pierodu. Es pierodu un pielāgojos. Esmu hameleons. Negribas sevi slavēt, bet es domāju, ka esmu visai veiksmīgs hameleons. Neviens vēl līdz šim nav pamanījis, ka viss notiekošais mani tracina. Bieži vien ir izteikuši piezīmes par to, ka esmu mierīga, pārāk mierīga, lai gan es taču parasti esmu tā, kura nespēj nostāvēt uz vietas. Mēs baidāmies no visa jaunā. No izmaiņām. Un ja parasti ir šitā, bet šodien ir tā, tad kaut kas nav kārtībā. Man ir ļoti daudz atkarību, bet divi spilgtākie piemēri – cigaretes un Viņš. Tu nespēj no tā atteikties. Dažreiz tu pats sev iestāsti, ka tev tas nav vajadzīgs un tu mierīgi vari iztikt bez tā, bet tu melo sev. Tavi draugi un cilvēki, kuri par tevi uztraucas tev saka, ka tev tas nav vajadzīgs un tu vari dzīvot daudz labāk bez tā, bet tev ir vienalga ko saka viņi, tā ir tava dzīve, tava narkotika, tava atkarība. Varbūt kādreiz tev izdodas tā vietā dabūt kaut ko citu un tu tīri labi iztiec ar to pašu, bet tas nav tā – pa īstam. To sajūtu kad pēc ilga laika atkal paņem rokās cigareti un ievelc vienu neatkārtojamu, apreibinošu dūmu, to nav iespējams aprakstīt. Un tad tev ir labi, tu aizmirsti visu pārējo pasaulē un ļaujies sajūtām. Bet tas nav ne tuvu tai svētlaimei, ko tu izjūti kad esi blakus Viņam.. Viņš blakus tev gultā [nekāda seksa, nekādu neķītrību – vienkārši gulēšana(šeit ĻOTI iederas dziesma ‘lying is the most fun a girl can have without taking her clothes off’)] tu jūti viņa lēno un mierīgo elpu uz sava pleca. Jūs esat tik tuvu. Tu aizver acis un izbaudi. Un tad kad jūs dejojāt.. viņa rokas tev uz gurniem un jūs viegli šūpojaties mūzikas pavadībā. Kā salipuši tik tuvu klāt. Tava galva viņam uz pleca un viņš klusi dungo līdzi lēnajai dziesmai. Viņš tevi atliec un tev sejā iespīd spožās disko gaismas. Tu aizver acis un izbaudi [jo tieši ar acīm ciet pārējie maņas orgāni strādā daudz intensīvāk] viņš pievelk tevi atpakaļ cieši sev klāt un tu sajūti viņa smaržu. Tu jūties tik īpaša un vēlies kaut visa pasaule redzētu jūs abus, jo tu taču esi Viņa, VIŅA[!] apskāvienos. Mūžīgi mana atkarība, mana narkotika, mans pieradums. Bez tā es nevaru. Un nekas, kas notiktu, nespētu to mainīt. Saki, lūdzu, ka arī tu esi atkarīgs, ka arī tev ir kas tāds bez kā tu nevari. Vai es vienīgā esmu tik vāja? Kāpēc es nespēju uzvarēt savu atkarību? Bet iespējams man nemaz nav tā jāuzvar? Current Mood: šonakt kaut kas taps! JĀJĀJĀ!! Current Music: muse - plug in baby (Comment on this)
1:38 am	1.Teātris [the pretender] Pirms sāku rakstīt, nodzēsu rakstīto vairākas reizes. Kāpēc? Tāpēc, ka nezinu kā lai sāk/ar ko lai sāk. Es rakstīšu visu ko es domāju un nevienam nav tiesības mani nosodīt par manām domām. Un es drīkstu rakstīt, ka nepiekrītu kāda domām. Es drīkstu rakstīt visu kas ienāk prātā. Šeit uz papīra ir mana pasaule un te es drīkstu domāt neuztraucoties par to vai kādu aizvaino manas domas vai nē. Šeit uz papīra es esmu es. Pasaulē mēs neesam mēs paši. NĒ! Mēs slēpjamies aiz maskām. Mēs izdomājam paši sev identitātes, radam paši savus iedomu tēlus un dzīvojam pēc pašu izdomātiem noteikumiem. Un vienā dienā es pats varu izdomāt, ka vēlos būt kāds cits – un tajā pašā dienā es arī kļūtu par citu cilvēku. Dzīve ir tāda kā.. teātris. Mēs mainām dekorācijas, tēlus un izrādes. Ir pirmais uznāciens un ir otrais un trešais un vēl. Mēs uzliekam saviem aktieriem make-up un paslēpjam to kāds viņš ir patiesībā. Iemiesojam viņu vajadzīgajā lomā. Uzvelkam viņam piemērotu kostīmu patīk viņam tas vai nē – un tad tev ir zudis patiesais cilvēks, tev ir tavs aktieris tādā tēlā, kādā tu viņu izveidoji. Un tavā teātrī ir tavi noteikumi. Tava luga var būt standarta - kāpinājums, kulminācija,. atrisinājums, atslābums un nobeigums, bet tu vari arī mainīt secību pēc savas patikas. Tu vari priecīgo daļu izkrāsot melnbaltu, pelēku, drūmu. Tas ir tavs teātris, tavas krāsas, tavi aktieri, tava luga un tava kulminācija, un tavs nobeigums! Jā, būtu labi, ja viss būtu tik vienkārši – tu dzīvotu savā teātrī un viss notiktu pēc taviem noteikumiem. Bet vienmēr ir kāds ‘BET’. Tu arī esi aktieris kāda cita lugā un tur ir citi noteikumi. Tu vari cīnīties un būt tu pats, bet tu vari pielāgoties un spēlēt savu lomu viņa lugā. Tu vari būt viņa teātrī, bet tu vari arī atteikties spēlēt. Tu vari būt tu pats, ja vien tu pats vēl šajā murgā neesi pazaudējis sevi. Vai tu maz zini kas tu patiesībā esi? Vai tu vēl vari novilkt masku? Vai tu esi no tiem kas dzīvo savā teātrī un dzīvo pēc saviem noteikumiem? Vai tu uzdrošinies būt tu pats? Current Mood: iedvesma, iedvesma, iedvesma.. Current Music: muse - plug in baby (Comment on this)
Monday, September 17th, 2007
1:33 am	GULĒT> tik tiešām ir jāiet gulēt. :p Current Mood: tired (Comment on this)