surrender

varu nedaudz uzelpot, jo mums atcēla 'visu aiz komata nost'. tas man vieš cerību, ka fiziku varētu izvilkt virs pieci.
nu, vismaz pagaidām, ja viņi pēkšņi atkal nemainīs savas domas :)

un prieks, ka vēstures eksāmens būs 24. maijā, 30. likšu pēdējo - matemātikā un būs miers, kamēr dažam labam vēl 20. jūnijā fizika jānoliek.
haha un angļu valoda ir pavasara brīvlaika vidū, paldies, paldies.

cel, saimniece, agri meitas,
lai iet lopus apraudzīt.
govīm teļi, aitām jēri,
kazām mazi kazlēniņi.

jā, sīkajam bija jāiemācās tautasdziesma, un viņš tik bieži atkārtoja, ka man arī sanāca iemācīties.

jāraksta recenzija par 'liepājas papīra' apmeklējumu un es nezinu, ko rakstīt. ievads ir. hmm hmm.
būtu labi, ja es kādam no darbiniekiem atcerētos vārdu vai vismaz kvalifikāciju. bet nē, cel, saimniece, agri meitas gjdfhghjdf

edit: smadzeņu skalošana beidzās, tagad wordā leju ūdeņus.

tātad mans murdziņš. sīkas detaļas vairs neatceros, bet lielos vilcienos:

mēs aizbraucām no kempinga mājiņas, un tad, kad jau bijām nonākuši galā, sapratām, ka mūsu istabiņas atvilktnē palikuši telefoni, maki, atslēgas. tad sākās asiņainas ainiņas ar līķīšiem. kaut kur tai apkaimē uzdarbojās killers, kaut kā tā. (brīdinu - šis teikums būs pretīgs) it kā es aizsūtīju kaut ko pakaļ mūsu mantām, bet tad es attapos koka mājiņas vidū un redzēju cilvēka ādu, nomauktu no ķermeņa, izvārītu (izskatījās kā vārīta cūkas gaļa). mani sagrāba milzīgas bailes, stāvēju, nevarēju paelpot, bija bail, ka tūlīt kāds nogalinās arī mani.

tad es pamodos, sapratu, ka tas bija tikai murgs, bet likās, ka kuru katru mirkli sapnis saplūdīs ar realitāti. saritinājos segā un mēģināju aizmigt.
otro reizi aizmiegot arī nerādījās nekādi vienradži un varavīksnes.

atkal biju koka mājiņā, tur bija bariņš cilvēku, uz balkona pie margām stāvēja bijušais klasesbiedrs. balkons (kā jau sapņos - pilnīgi nereāli) bija lielā augstumā, bija tāda kā migla, mākoņi, debesis, neatceros īsti (es it kā stāvēju pa gabalu no turienes, bet kaut kādā veidā redzēju tā, it kā stāvētu tur). visi smejās, visi jautri. un tad kāds cilvēks ņēma un no visa spēka grūda klasesbiedru, viņš ar labo roku centās satvert margas, bet trieciens bija pārāk spēcīgs un viņš pārkrita pāri. kad tas viss notika, es gribēju skriet viņu glābt, bet nespēju pakustēties, man bija šoks.

un tad es atkal pamodos. labi, ka trešo reizi aizmiegot, murgi vairs nerādījās.

varbūt tas neizklausās tik briesmīgi, bet man bija tādas izjūtas, it kā tas būtu noticis dzīvē, pamostoties bailes nekur nepazuda. redzēju klasesbiedrus guļot gultās, bet īsti vieglāk nekļuva. bija tāda nerealitātes sajūta, it kā tūlīt atkal notiks kaut kas briesmīgs.

es negribu nekad neko tādu vairs piedzīvot.

ok, wow, man kā ar bomi pa galvu prātā ienāca ideja, ka es varētu studēt angļu filoloģiju (jo man patīk pašai sev patulkot dziesmu vārdus). tikai šaize tāda, ka ir vien 30 budžeta vietas. bet nu es jau neko nezaudētu, ja mēģinātu iestāties. un kaut kādas domas sāk nākt, cilvēki, wow. nākamreiz, kad mamma prasīs, vismaz varēšu pateikt vienu variantu.

ok, eju gulēt, ko es te vēl daru bez divdesmit trijos

(tik dīvaina sajūta, ka man ir kaut kāda ideja saistībā ar nākotni. jāieraksta piepildāmo lietu sarakstā, lol)

uuuun tas nu ir izdarīts.



beidzot, beidzot.

šodien ar draudzeni gājām uz pilsētu, īsti nezināju, kur tieši atrodas salons, tāpēc bija tāds 'vismaz pameklēsim'. atradām ļoti viegli, es nesaprotu, kā ar otru draudzeni varējām neieraudzīt izkārtni (pēc meklējumiem tieši nospriedām, ka beigās noteikti izrādīsies, ka esam gājušas garām).
ejot uz otro stāvu, viņa man vēl teica, lai apdomājot vai man tiešām to vajagot :D

kad bijām pie durvīm, ievilku elpu un gājām iekšā. tur dīvāniņā ar datoru klēpī čiloja čalis (kā jau tāda veida darbā strādājošie - ar lieliem tuneļiem, pīrsingiem, daudz skaistiem tetovējumiem, arī uz sejas) un meitene ar lillā matiem. pie studijas sienām tik daudz skaistu zīmējumu, pilnīgi gribējās sev uztetovēt to vārnu, kas viņam virs rakstāmgalda bija piestiprināta.

teicu, ka gribu izdurt pīrsingu un prasīju, vai to var izdarīt tagad. par spīti tam, ka iekšēji sapratu, ka var, un ne jau nu cilvēki tā visu laiku iet durstīties/taisīt tetovējumus, es tomēr nebiju gatava atbildei 'jā', jo es vienmēr paredzu sliktāko un domāju, ka varbūt tur vajadzēs pierakstīties vai kā. prieciņš, ka vairs ilgāk nevajadzēja gaidīt.

čiki briki viņš tur visus štrumentus sagatavoja, uzvilka cimdus, tikmēr mēs sēdējām un šķirstījām žurnālus. draudzene bija satraukusies vairāk, kā es.

tad man teica, lai noguļos uz galda/krēsla/kas nu tas skaitās, notīrīja man ausi ar spirtiņu un kaut ko uzsmidzināja (laikam pretsāpju līdzekli, bet nu lol). ar katru reizi, kad man apstrādāja ausi, mana sirds sāka lēkāt arvien straujāk, sitās pret ribām, līdz likās, ka tās izlauzīs un aizlēks prom. bet tiešām, nekad iepriekš tik ļoti satraukta neesmu bijusi, viss ķermenis trīcēja, likās, ka pat rokas un kājas pukst, ka visa vibrēju, tūlīt novelšos no galda. grūti izskaidrot, jo liekas ka vārdi ir par vāju. šis pavisam noteikti bija eksāmenu satraukums reiz divdesmit.

sajutu adatas pieskārienu pie auss augšējās daļas un tad sekoja dūriens. nebija īpaši sāpīgi, viena sekunde un viss. ar apakšējo caurumu gan bija daudz trakāk. likās, ka man dur ilgāk un tā lēni, lēni, lai gan tā noteikti nebija. it kā no duršanas tas bija viss, bet tam sekoja stienīša ielikšana, kas likās tik pat sāpīga. damn, apakšējais caurums bija nāvīte, atļāvos puslīdz skaļi izpūst elpu un sakost zobus :D

pa vidu tam visam meistars prasīja vai esmu dzīva un nobrīnījās, ka man nav caurdurtas ļipiņas.

pastāstīja, ko vajag/nevajag darīt, uzaicināja pēc nedēļas atnākt, atrādīt kā dzīst. samaksāju, pateicos un aizgājām.

auss ļoti sūrstēja; pirms izgājām laukā, likās, ka vējiņš atvēsinās, bet nē, paldies, dabūju nedaudz sāniski iet :D

pārnācu mājās, atrādīju visiem, brīnījos par to, ka sencis neiebilst, turpretī, kad atbrauca krustmāte, viņas reakcija bija tāda kā noraidoša, tā ka man jādomā, vai viņi uz brīdi nesamainīja personības vai kā.

bija dīvaini, jo visa trīcēju, mamma piedāvāja iedzert analgīnu pret sāpēm, bet nelikās tik traki. ļoti nāca miegs, laikam vairs skolas laikā neiešu gulēt pusdesmitos, jo no rīta pēc tam tik šausmīgi gribas gulēt, visu dienu jāžāvājas, kuro reizi jau pierādījās, ka labāk gulēt mazāk, nekā vairāk. pēc kādas stundas tomēr paprasīju, lai iedot to tableti, jo sāka sāpēt galva. rokas trīc vēl joprojām.

kopumā esmu ļoti priecīga, sāpīgākais, šķiet, ir aiz muguras. protams, dzīšanas process nebūs patīkams, ir iespēja ausi nejauši kaut kur aizķert vai atsist, bet nu mēģināšu būt uzmanīga. wiiiiiiiiii

es tikai tagad nezinu vai man tagad mati jānēsā savākti, vai var atstāt izlaistus

runājot par smiešanos - es nezinu vai man ir dīvaina humora izjūta vai kas, bet es fiziski nesmejos ne par žurnālu, ne runā sadaļas (laikam var likt vienā kategorijā, jo tur ir copy/paste) vai filmu jokiem. kad man izlasa joku, mana sejas izteiksme nemainās, un es nezinu vai man pietēlot smiešanos vai taisīt facepalm. komēdijas skatoties, kamēr citi ar asarām acīs vārtās pa zemi, es varbūt vienreiz, divreiz pasmaidu; nevar jau teikt, ka negadās kāds labs joks, bet kaut kā neaizķer. man tas viss šķiet.. nu, nezinu, mākslīgs?

sasmīdināt mani laikam var tādi kā tajā brīdī teiktie joki, notikumi, situācijas, cilvēks pats, kaut kas, kas ir no dzīves - kad runājot samisējas, sapiņķerējas vārdi un tiek pateikts kaut kas muļķīgs, tiek atstāstīti dzīves misēkļi vai tad, ja klasē kāds izmet ašos jokus.
aizvakar vēl smējos par 8. klasē uzņemto video no meiteņu vakara, līdz man sāka sāpēt vēders un vairs nevarēju paelpot. sanāca kaut kādi roņu smiekliņi, jo smejoties mēģināju ievilkt gaisu. labi, ka vecāki nebija mājās :D

varbūt dažreiz tas, ka esmu weird ir pat labi, jo man gribot negribot sanāk sasmīdināt cilvēkus, un tad man jāsmejas par to, ka viņi smejas. tiesa, manas dīvainības izpaužas pārsvarā tad, ja es cilvēkam pilnībā uzticos un otra klātbūtnē jūtos ērti (tas ir, tam cilvēkam arī vēlams būt mazliet dīvainam, kaut vai uz doto brīdi), citādi man ir ļoti neērti un sajūta, ka mani domās dzīvu apēd un tūlīt pasūtīs kādas pāris mājas tālāk.

man ir doma kā izvēles likt eksāmenu vēsturē, bet es neesmu īsti pārliecināta. vienmēr esmu domājusi, ka likšu tieši to, jo devītajā klasē tas bija obligāts un slikti man negāja; it kā liekas pieņemamākais - ekonomikā un ģeogrāfijā jūtos vāja, kulturoloģijā skolotāja bez maz vai māca pēc "šito izlasīju vienā žurnālā", ķīmija, fizika un bioloģija ir galīgs nē, vēl vienīgi literatūra un informātika, bet nu.. es tiešām nezinu.

šodien mums bija pirmā vēstures stunda un skolotāja iedeva pamēģināt 2004. gada eksāmena pirmo daļu. man sanāca 33 no 50 punktiem (nelielu daļu punktu zaudēju, jo neuzticējos savai iekšējai balsij, dažviet pareizie bija nosvītrotie -_-) nav nekas spīdošs, bet tur bija tēmas, kas nav ņemtas (neatceros, ka būtu kādreiz dzirdējusi par "samta revolūciju") vai pēdējoreiz ņemtas pamatskolā. ir maza cerībiņa, ka ejot uz konsultācijām un intensīvi pārlasot grāmatas varētu dabūt vismaz C (vai kā nu tagad būs tā vērtēšana).
it kā ļoti riskanti, bet mana sirds saka jā vēsturei :D

es nezināju, ka mums mājās ir edgara alana po grāmata - šodien uzgāju, kad grāmatu plauktā krustmātei meklēju remarka 'trīs draugus'. tagad nolikšu savā grāmatu stūrītī, šobrīd man ir jālasa 'dvēseļu putenis', esmu tikusi līdz 240. lapai, vēl tikai 538 jāizlasa. un tad man vēl jāpabeidz četras iesāktas grāmatas. plus vēl šodien zvaigznē nopirku trīs jaunas.. eh, mana vājība :D
tik pat ļoti kā man nepatīk kurpju veikali, mammai nepatīk grāmatu. es tur tik ilgi visu varu pētīt, kamēr viņai zūd pacietība :D

woops, tik ļoti garlaikojos, ka aizņēmos ideju kaut kādā rakstnieku lapā un tagad wordā rakstu stāstu.

rīt plānojam neiet uz sporta dienu, jo mēs tāpat nekadnekad neko tur nedaram, jo mums tāpat nesanāk un negribam iegāzt pārējo klasi (trauma no pamatskolas, heh). bija plāns svinēt piektdienu, bet draudzene jau gada sākumā izlēmusi izlaist pāris skolas dienas, pa telefonu viņu nevar sasniegt un netā viņa vakar nerādījās līdz vēlam vakaram un tad tāpat bija tikai uz kādām 5 minūtēm. šitā izvairīšanās nav nekas jauns, bet nu atkal jāsāk pierast.

man likās, ka esmu kļuvusi diezgan laimīga vai kā, bet izskatās, ka tas bijis tikai uz brīdi, kad man bija ar ko aizpildīt tukšumu. tagad es sēžu un iekšā kaut kas grauž, atkal ir tas smagums uz krūtīm, tas kamols kaklā un liekas, ka nevar paelpot.

ir tikai gada sākums, bet es jau esmu nogurusi, neko negribu. pēc pavadītas dienas skolā ar nepacietību gaidu vakaru, kad varēšu saritināties zem segas un ieslīgt miegā (tas gan vienmēr kaut kad nakts vidū pārtrūkst, nereti vairākkārt, bet es labprāt vārtos pa gultu, kad visapkārt ir klusums. no sākuma aizmigt palīdzēja aitu skaitīšana, bet tagad manas domas ir iemācījušās aizblūrot to zaļo pakalniņu ar sagāzto plato koku un melnajām avīm, kas cenšas tikt tam pāri (kāpēc tās vienkārši neapiet?)). es nezinu ko es gaidu, mana dzīve taču nākamajā dienā pēkšņi nemainīsies. es pat nezinu vai tā tukšuma vietā var ielikt kaut ko, kas dienas beigās tur vēl turēsies.

nu ko, mājasdarbi vismaz kaut kā aizpildīs to laiku līdz gulētiešanai.

man ir internets, cilvēki, internets! mamma beidzot samaksāja :D
es jutos tik nogriezta no dzīves. es tiešām daudz esmu palaidusi garām un jāa, čau visiem, apsveicu ar jaunā mācību gada sākšanos, i universitātē, i skolā, lai veicas!

veids, kā mani pamodināt desmitos no rīta (modinātājs kaut kā nelīdz) - pieliekties pie manas auss un klusi čukstēt: "pankūciņas. svaigas pankūciņas." (bet nevajag, ja jums nav pankūciņas)

dažreiz es arī gūstu kādu labumu no tā, ka sencis dodas makšķerēt - tikko pieēdu pilnu punci svaigas līdaciņas, mamma ļoti garšīgi sataisīja olā un rīvmaizē omnomnom (parasti tās tiek sataisītas zivju kotletēs un manām garšas kārpiņām neliekas īsti tīkamas)

lasu dvēseļu puteni, ko aizņēmos no omas; visas trīs daļas vienā grāmatā, sanāca no rīgas atstiept diezgan pasmagu kravu, bet šoreiz negribējās no bibliotēkas ņemt, lai varu lasīt nesteidzīgā garā.
paralēli vaļā turu latviešu valodas vārdnīcu, lai saprastu iepriekš nekad nedzirdētus/nelasītus vārdus. iepatikās vārds "rēns" (mierīgs, rāms, patīkams). izrādās, ka arī "nesairušam pelnu gabalam" ir savs nosaukums - plēne

es gan diez cik tālu neesmu tikusi, bet pagaidām grāmata šķiet interesantāka, kā biju gaidījusi. man patīk autora rakstīšanas veids.

nokavēju, nenotvēru pašu labāko mirkli un bilde kā vienmēr neataino ne pusi no tā, cik skaisti bija. patika, ka mākoņi katrs par sevi tur lidinājās, zeltā ietīti. debesis ļoti kontrastēja ar mākoņiem, tāpēc izskatījās tā, it kā tie būtu no kaut kurienes izgriezti un pēdējā brīdī ielīmēti kolāžā.

mamma mani pierakstīja pie friziera, tā nu pēc kāda pusotra gada neiešanas es šodien beidzot aizgāju apgriezt matu galus.

mati bija krietni aplūzuši, vietām pat ar kādu 8 cm atšķirību, jo es apakšējo daļu pirms četriem gadiem biju balinājusi un viņi bija aplūzuši pārāk īsi, lai friziere grieztu pēc tā garuma, bet šobrīd jau tie bija atauguši pieņemamā garumā, tāpēc ar skumjām ļāvu frizierei griezt "piecus" centimetrus.

tagad visi mati ir vienā garumā un daudz īsāki, un man tagad ir divējādas sajūtas - no vienas puses man ir žēl, jo, nu, mani garie mati *šņuk*, bet no otras puses tie tagad izskatās daudz veselīgāki un es teiktu, ka pusgari man pat mazliet labāk piestāv. es nezinu, man laikam vajag laiku.

man nepatika, kad friziere pateica "nu tagad vismaz izskatīsies kupli :)))". paldies, paldies, tas ir tieši tas, ko es negribu. pārnācu mājās un iztaisnoju. ne tāpēc, ka viņi pēc fēnošanas nebūtu bijuši taisni, bet tā iemesla dēļ, ka izskatās pēc salmiem/krēpēm/pūdeļa kažoka un man viņus vajadzēja kaut kā saplacināt.

manu matu struktūra nav īpaši pateicīga fēnošanai vai ķemmēšanai, tiem ir tāda kā, emm, otiņu struktūra. to aso otiņu. pat akvareļu otiņas no vāveru astēm ir maigākas kā mani mati *šņukst* damn you, gēni! vienīgais labums no tādas struktūras ir tas, ka ja es matus sasienu mezglā, viņi neizjūk un mezglā arī paliek, ne reizi vien esmu pa mājām nēsājusi kaut kādu kreiso copi bez sprādzēm un gumijām.

nekas tā nesilda sirdi, kā apziņa, ka es spēju sasmīdināt draudzeni līdz elpas trūkumam, aww :D

rīgā bija baigi jauki, man patīk ik pa laikam nomainīt vidi. pastaigāju pa veikaliem, šo to nopirku, biju arī pastaigāt tāpat. atšķirībā no mājām, es tomēr katru dienu kaut kur izgāju. varbūt tāpēc, ka man nebija internets (30 kaimiņi un visiem paroles, skopuļi tādi), heh. bet nu iztiku un noskatījos visas filmas, kas man bija, izņemot zvaigžņu karu otro daļu, tai kaut kā nesaņēmos.

karstajās dienās gan bija diezgan briesmīgi, elpot nebija ko, ārā nevarēja līst, viss ko gribējās, bija auksts ūdens, ēst neprasījās, bet kaut kā piespiedu sevi. no rīta modos ap pieciem un tad ik pa stundai atkal atvēru acis, bija diezgan interesanti tik precīzi piecelties. tajā ūberkarstajā dienā man pat likās, ka ģībonis nāk (pazīstu to sajūtu), bet apslacināju seju un kaklu ar aukstu ūdeni, padzēros, paēdu pusdienas un tad jau kaut kā atgāju.

vārdadienu nesvinēju. man piedāvāja nopirkt kūku, bet atteicos; kaut bija labs noskaņojums, man tā diena kaut kā nelikās īpaša. šogad arī nebija daudz cilvēku kas par mani atcerētos - ne vecvecāki atcerējās, ne māsīca, ne otrā draudzene, bet tie apsveikumi, ko saņēmu, bija no vismīļākajiem cilvēkiem un tad bija smaids pa visu seju :3

uz pusotru stundu satiku cilvēciņu, kas liek manam puncim kņudināties un tā, parunājām, sahagojāmies unun pēctam tā sajūta, kad paceļ jhdfjsdfhjdfja prieciņš :33

ja man nebūtu jāpieskata sīkais, es labprāt būtu palikusi vēl kādu nedēļu, bet nu gan jau vēl pa rīgas svētkiem aizbraukšu, tik tad sīkais un mamma arī brauks, tas nebūs tas pats.

mājās braucot skatījos uz mākoņiem un man rādījās tikai pīlītes un haizivis. šoreiz braucu veiksmīgā laikā - ja pagājušajā reizē sēdēju uz trepītēm, tad šoreiz bija pustukšs autobuss un es aizgāju kaut kur uz beigām, sev blakus nosēdinot visus maisiņus.

un kas notika ar lapiņspēlēm, man labāk patika, kad tās bija uz atsevišķām lapām :s bet nu labāk tā; kad pavasarī braucu mājās, viņas vispār tur nebija, nācās lauzt tradīciju un braukt mājās bez. izskatās gan, ka sen nav bijušas jaunas - viens tur ir līgo izdevums