surrender

hah, trešdienas rīts un neviena pati brīva vietiņa autobusā. bet nu nekas, sēžu uz trepītēm un vēroju dabu pa durvju stiklu

edit: eu, bet te ir pat foršāk. daudz vietas un nav sajūtas, ka blakussēdētājs mani novērotu ;D

fakin stulbie papēži, es nokavēju tramvaju, fuck nu

esmu pieradusi ar kedām iet ātrā gaitā, bet ar kurpēm bija sajūta, ka es cenšos skriet, bet nekur netieku

tagad man autobusa biļete būs jāpērk pie vadītāja -_-

un aww, te ir kādi 20 zvirbuļi. viens tikko no vietas pārlēca pāri otrajam, khihi

tā, ir pagājis precīzi mēnesis, esmu emocionāli gatava no portatīvā noņemt plēvīti :D

edit: noņēmu, nu ir viss, vairs nevarēšu knibināties ap maliņām

pamodos ap vieniem, viss tik saulains, apkārt klusums, neviena nebija mājās. uznāca negaidīta vēlme iziet pastaigāties.
panašķojos ar saldu, sulīgu arbūzu, apģērbos, saklāju gultu. izdzirdēju, ka visi ir atnākuši mājās, vēlme kaut kur iet mazliet noplaka, bet biju jau apģērbusies, tāpēc gāju vien. man piedāvāja braukt uz bārtu, "pēdējā iespēja izvizināties ar (gumijas) laivu", bet atteicos, jo zinu, ka braucot līdzi, tur paies daudz stundu, un man nebija īpašas vēlmes pēc viņu sabiedrības.

ņujorkerā man iepatikās viena maiciņa un seppälä - auduma maisiņš; nauda man bija, bet septiņi lati par to, ka maiciņa ir no jaunās kolekcijas un četri lati par auduma maisiņu man nelikās īpaši pieņemamas cenas. labāk šobrīd pataupīšu naudu kam jēdzīgākam, ja neko citu neatradīšu rīgā, tad varbūt padomāšu.

priekš manis jauns atklājums ir http://www.gemoss.lv/resources/products/375x375/DD-IMUNITATEI.jpg, no 4 veidiem izvēlējos šo, jo tur nav ne aprikozes, ne rozīnes. žāvētas dzērvenes, izrādās, ir ļoti garšīgas. bet indijas rieksti, haha, srsly, tur bija tikai viens

šobrīd man kņudinās mugura un kakls, ne tā niezošā kņudināšana, bet tā, kad ir tāda sajūta, it kā pa ādu, zem tās, pa vēnām ložņātu daudz mazu kukainīšu.

tas mani dara nemierīgu un citreiz ir tik pretīga sajūta, ka gribas to ādu novilkt. es zinu, ka tur nekā nav, cenšos aizmigt, bet nevaru.

pirms kādām divām trim dienām man bija sajūta, ka gar manu seju un roku lidinās ods, bet manā istabā tādu nav, jo mums visur pie logiem ir sieti un es vienkārši zinu, ka tas nebija ods, jo es palīdu zem segas un tā sajūta nekur nepazuda.
pēc tam man likās, ka man iedzeļ pirkstā, likās, varbūt tomēr ods, situ, nekā nebija, arī bumbuļu nav.

man vecumdienās, ja tik ilgi nodzīvošu, noteikti būs kāda psihiska kaite, lol

bet nopietni, kasarmaninotiek. man nav ne alerģijas, ne sausas ādas, nekādu izsitumu, nekā, tikai tā kņudinošā, reizēm durstīgā sajūta, vēe

man laikam nav dzīves.

pēc latgales no mājas esmu izlīdusi reizes divas - aizvakar man lika iznest atkritumus un vakar mani aizvilka uz tirgu.

man tiešām nav vēlmes ne kaut kur iet, ne traucēt citus cilvēkus un garlaikot viņus savā sabiedrībā. ja jau man neraksta, tad jau ir labi arī bez manis.

stundām varu klusēt (cik nu tur pa dienu sanāk kaut ko ar vecākiem apspriest), uz visu dienu ieurbjos grāmatās vai skatos 'skins' (tikko pabeidzu piekto sezonu, rīt noskatīšos sesto un tad man laikam vairāk nav nekā, ko skatīties. ja nu vienīgi 'invader zim' un 'adventure time', ja torrentos būs kāda jauna sērija), mazliet paložņāju pa netu, kur nav nekā interesanta, pat mūziku vairs īpaši neklausos.

nākamnedēļ braucu uz rīgu pie notāra, tur šādas tādas lietas jānokārto, pēc tam sanāks gandrīz nedēļu pa rīgu padzīvot, vismaz kaut kādas pārmaiņas, jei. vecrīga, veikali, kaut kas tāds, mazliet svaiga gaisa, jo nekā cita tur nebūs, ko darīt. jāpačeko, vai nav kāda interesanta vieta, kur aiziet.

es esmu šausmīga sliņķe, tāpēc neko daudz nerakstīšu un salikšu pāris gifus no latgales ;D
( t a m p a r a m )

man ir tieši trīs stundas, lai izgulētos, bet miegs nevienā acī.

ar ģimeni un ģimenes draugiem uz četrām dienām dodamies uz Latgali.

man par to ir divējādas sajūtas - no vienas puses ir baigo forši, neredzēta vieta (nekad neesmu bijusi Latgalē), daba, no otras - nebūs, kur nomazgāties, peldēt diez vai gribēšu iet, un četras dienas galu galā ir sasodīti daudz, mēs ar brāli visu laiku karosim, savādāk nevar būt.

brauks arī mans klasesbiedrs, jo viņš ir kopā ar ģimenes draugu meitu un būs ļoti ļoti awkward, mierina vienīgi doma, ka arī viņš jūtas tik pat dīvaini (esot tā teicis).

mēs esam bijuši klasesbiedri 11 gadus, šis būs pēdējais, bet sarunājušies nekad tā īsti neesam - izteiktos teikumus varētu saskaitīt, nu, laikam jau uz abu roku pirkstiem. nujā, un vispār es ar cilvēkiem nemāku komunicēt, labāk noduru acis, skatos kaut kur ugunskurā vai uz citu pusi, rakņājos pa telefonu, daru jebko, lai izvairītos no awkward sarunām vai situācijām. man ļoti nepatīk justies neveiklai, bet man nekad nav sanācis justies brīvi viņu klātbūtnē.

it kā man piedāvāja palikt mājās vienai, bet es jūtu, ka šobrīd man nepavisam nevajadzētu palikt vienai ar savām drūmajām domām, vēl sadarīšu kaut kādas muļķības un bez šī es nezinu vai kādreiz vēl aizbraukšu uz Latgali.

paņēmu mūziku, grāmatu, pildspalvas un papīru, cerams, ar to pietiks.

ak, es pat nezinu, vai ir vērts iet gulēt. aizmiegu ap trijiem un pusē piecos jāceļas.
nu labi, mēģināts nav zaudēts

man šonakt bija ļoti dīvains un spilgts sapnis, liekas, tam bija vairākas nesakarīgas un nesaistītas daļas. kad pamodos, šo to uzdrukāju telefonā un saglabāju melnrakstos, lai neaizmirstu, jo tiešām ļoti reti sapņoju un vēl retāk kaut ko no sapņotā atceros.

esmu lielā kinoteātrī, gaidu filmu. tiešām milzīgā zālē ir tikai daži cilvēki, lai gan vietas ir neskaitāmi daudz. tie sēž lielos un mīkstos sarkana, samtaina auduma krēslos; ekrāns ir trīs reizes lielāks, kā parastos kinoteātros. es stāvu un apbrīnoju, nesaprotu, kāpēc šeit ir tik maz cilvēku.

kādā citā zālē sēž tikai viens cilvēks, skatās filmu un ēd zeltainu sviesta popkornu no sarkani baltas kartona tūtas ar rievainām malām. zāle strauji pildās ar stindzinošu, ledainu, bangojošu jūras ūdeni; uz sejas tam uzmet smiltis, pat trāpa acīs, taču viņš turpina skatīties filmu, it kā nekas nebūtu noticis.

esmu atkal citā zālē, kas ir daudz mazāka. tajā pamazām pieplūst arvien lielāki cilvēku bari, mēs visi sasēžamies, no sarunām ir milzīgs troksnis. visi kaut ko gaida. atnāk kāds cilvēks, sāk runāt par to, ka jāuzņem filma, lai iepriecinātu karalieni. es neko nesaprotu, bet iesaistos un daru visu, ko man liek. esam ietērpušies senlaicīgās drānās, man ir skaista, kupla kleita; tiek filmētas sarunas, kaut kādi notikumi.

atnāk karaliene, nikna, draud mūs visus nogalināt - tas nav tā joka pēc, tā nav nenozīmīga frāze, mēs visi baidāmies un zinām, ka tas var notikt, visur jūtams izmisums.

mēs turpinām filmēt, mani sagrābj stindzinošas bailes, es negribu neko sajaukt, es negribu kļūdīties. karaliene pienāk pie manis, es esmu gatava ielīst zemē, aizbēgt, bet nevaru pakustēties. mani ar riebumu izmet no komandas - es neesmu gana laba; mani pārņem skumjas, bet tajā pašā laikā ir atvieglojums, ka vairs neko nesabojāšu.

sēžu lielā, greznā pils zālē pie ļoti gara svinību galda, kas vai lūst no ēdienu pārbagātības. blakus man ir kāds večuks ar pusgariem, sirmiem matiem, kas atglausti atpakaļ. mugurā tam pasteļu zils uzvalks ar baltu, kruzuļainu kreklu krūšu daļā. klusums, manī rodas miera sajūta - līdz brīdim, kad ienāk karaliene.

kad tā lēnā gaita iet mums garām, katra dakšiņa iemirgojas. es sēžu pusatvērtu muti, nesaprotu, kas notiek. večuks noplāta rokas, es skatos, kā aiz viņas kleitas velkas garš apmetnis. kad viņa nāk atpakaļ, paskatos uz galda, no kura nozudušas pāris dakšiņas, krītu panikā. večuks man atvainojas, pastiepj rokas, atkal tās novēcina, pēkšņi nez no kurienes uzradusies jaunu dakšiņu čupa, es paņemu vienu rokās, nopētu un steidzīgi nolieku sava šķīvja labajā pusē. mums garām atkal dodas karaliene, liekot visām dakšiņām mirgot.

vēlāk es stāvu kaut kur citur, uz manu pusi nikni nāk karaliene. viņa kliedz un atkal draud visus nogalināt, satver mani aiz matiem, kas man ir ļoti gari un kupli, rotāti ar sīkām pērlītēm. viņa tos plēš visu acu priekšā, mani pārņem dusmas, pie rokas pēkšņi gadās šķēres un es ar tām draudu izdarīt to pašu. viņa atlaiž mani, novēcina roku un mani mati atkal ir veseli. viņa vārās dusmās un aiziet prom.

esmu ļoti nobijusies, kliedzu, ka negribu mirt, aizskrienu. atstutējos pret sienu, noslīdu un apsēžos blakus klasesbiedram; nolieku galvu viņam uz pleca un klusi šņukstu. beigās atklājas, ka karaliene nevienu netaisās nobeigt, ka viss bijis joks.

visi skrien prom, aiz stikla durvīm redzu sevi mazu bērnībā, zaļos svārciņos un žaketītē, biezām, baltām zeķubiksēm, melnām lakkurpītēm un ar māsīcas zaļi sarkano, rūtaino beretīti. bērnības es tveras mammai pie rokas, viņa vēl ir ļoti jauna, tieviņa, ar īsiem, sarkanbrūniem matiem. šī sapņa daļa bija kā filma - skats uz nobrīnījušos mani, mute puspavērta pārsteigumā un apjukumā. es skatos caur stikla durvīm un jūtu, ka netieku viņām klāt. garām paiet ļaužu bari, es ceļos pirkstgalos un cenšos kaut ko saskatīt, bet nevaru, man ik pa laikam kāds uzgrūžas; kad tieku pie durvīm, bērnības es kaut kur nozūd. izmisīgi veros pūlī, līdz beidzot ieraugu, kādu krietnu gabalu no manis, viņas dodas uz tuneli.

skrienu pa betona kāpnēm, kas izskatās gluži kā rīgas centrāltirgū, skrienu, pēkšņi apstājos, paveros uz leju, nākamais pakāpiens ir bezdibenis, nē, drīzāk tādu kā dvīņu torņu virsotne, spoži stikli, mākoņi, debesis, lejā neko nevar redzēt. es aizturu elpu, man sākas panika un atkāpjos. paveros apkārt - tā ir tikai ilūzija, patiesībā tie ir apdrupuši pakāpieni, kuros sakrājies lietus ūdens peļķes, tajos atspoguļojas apkārt esošie debesskrāpji.

es paceļu acis un nekur vairs nemanu māti, esmu viņas pazaudējusi, nezinu, ko darīt tālāk. izlemju doties uz priekšu.

nonāku tumšā, dzestrā vietā, visapkārt ir sarūsējušas dzelzs kāpnes un margas; man ir auksti, sajūtu rūsas un trūdošu lapu smaku. kāpnes ir visos virzienos, milzīgi pūļi kaut kur steidzas.

man nav daudz laika, izmisīgi skrienu un garāmgājējiem prasu, kurā virzienā ir rīga, man neviens neatbild. skrienu pa kreisi, uzgrūžos kādam īdzīgam vīrietim, atkārtoju savu jautājumu, viņš nikni atcērt, ka ceļš ir taisni priekšā.

es eju, eju, cilvēku kļūst arvien mazāk, iznāku kaut kur uz šosejas pie tilta. sastopu trīs tūristus - divus vīriešus uz riteņiem un sievieti uz kaut kāda zema braucamā, es pat nezinu, kas tas bija; prasu ceļu, arī viņi ir apmaldījušies. redzu, mums garām paiet tas pats īdzīgais vīrietis, mammas draudzene skrien viņam pretī, šie abi laimīgi iekrīt viens otra skavās. noskumstu, gribēdama to pašu.

dodos uz tilta pusi, pamanu kādu dzērušu, netīru un noskrandušu bezpajumtnieku melnā sporta tērpā ar melnu keponu, ceļasomu rokā, biezām ūsām, atkal prasu ceļu. "pa labi un uz priekšu" viņš saka, es atkal eju ātrā solī, nogriežos pa kreisi (tur kreisā puse bija mūsu labā un otrādi), eju uz priekšu, līdz nonāku tumsā.

un tad es pamodos.

es nezinu vai man ir pēckoncertafestivāla depresija vai laiks kļuvis pārāk drūms - šodien visas domas bija apklusušas, stundām ilgs klusums, ne ar vienu nerunāju, ja man neko neprasīja; gribējās vien gulēt un skatīties kaut kur nekur, bet izdomāju palasīt grāmatas. pabeidzu 'baltos oleandrus', sāku 'džeinu eiru', kas izrādījās daudz aizraujošāka, nekā biju gaidījusi
tad smadzenēm kaut kas uznāca un tapa mazs, drūms vārdu virknējums ar muļķīgām atskaņām
un tagad es ilgi nevarēšu aizmigt, jo esmu radusi iet gulēt ap trijiem.
turpināšu neko nedomāt un blenzt sienā

lasu 'baltos oleandrus' un nespēju atrauties

atkal man veiksme bibliotēkā. ok, man iedeva tikai vienu daļu no gredzena pavēlnieka triloģijas, jo pārējās viņiem nebija, biju vīlusies, būs jāiet meklēt iekš 'libris'. un tad es atkal gāju rakņāties pa bibliotēkas plauktiem, bet pat pus minūte nepagāja, kad ieraudzīju vēl vienu grāmatu no 'jāizlasa' saraksta - 'džeinu eiru'. pēc tam jau gatavojos iet un dot, lai nopīkstina man tās grāmatas, bet tad izdomāju, ka vienam mēnesim ar divām būs par maz, pagriezos un piegāju pie random plaukta, ieraudzīju 'baltos oleandrus' un atcerējos filmu, viena no manām mīļākajām, bez domāšanas paņēmu un nenožēloju.
tikai viena lieta ļoti ļoti nokaitināja - tieši interesantākajā vietā teksts pēkšņi aprāvās un pārleca uz pavisam citu notikumu un es pamanīju, ka izrauta lapa. tas ir ļoti ļoti nejauki. citviet bija izrautas divas lapas, stāsts tika nogriezts kā ar nazi. nu kāpēc tā jāizturas pret svešām grāmatām fhdsfhdghgsdfjhjhgj kā lai es zinu kas tur notika kjdfhsdjhbfhsjhdf


varbūt sliktākajā gadījumā jāiet mācīties par bibliotekāri vai kaut kādu arhīvu pārzini, lol

kruti, šodien ar sīko bijām bērnu laukumā; kamēr šis spēlējās, es lasīju grāmatu, tā pagāja divas stundas un es, muļķe, nepadomāju, ka varētu apdegt :))) it kā grozījos visādi, jo tāpat nebija ērti vienā veidā sēdēt, bet nu. ēnā bija auksti. apdegums tāds smieklīgs - ceļi, kreisās kājas kreisais sāns, kreisās rokas virspuse. tagad viss sarkans, niezzz. labi, ka virs topiņa vēl uzmetu kreklu, vismaz pleci un mugura netika pie saules.

nu re, tagad zinu, kas vakar traucās garām mājai http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/kriminalzinas/2012/07/02/bijusais-policists--dzeruma-ar-automasinu-begot-no-likumsargiem--izraisa-vairakus-celu-satiksmes-negadijumus/

kas tik šodien nenotiek - tikko mājai garām brauca mašīna bez riepas, pakaļ dzinās policija
diez turpmākais jūlijs arī solās būt tik interesants? :D

sīkais šodien tik pat kā dabūja otro dzīvību
šamais skrēja pāri ielai, neskatoties apkārt un džips viņam trāpīja pa bulku. labi, ka no trieciena uzkrita uz ietves, nevis pakrita zem riteņiem. un labi, ka vadītājs bija vīrietis gados un brauca lēni, mums te apkārt bieži vien brauc bezsmadzeņaini radījumi.
tas viss notika mammas acu priekšā, es pat nevaru iedomāties, kā viņa jutās.
sīkajam nekas nekaiš, tikai visu dienu staigā apkārt pūcīgs, jo bez rājiena jau nepalika. onka esot izkāpis trīcošām kājām, prasījis vai nekas nekaiš un tā.
viss varēja beigties daudz sliktāk.

es jau tā biju uzlikusi modinātāju uz desmitiem, bet nē, mani vienalga apsveica gulošu un aizpampušu, to visu vēl filmējot :D

papusdienojām baronā bumbierī, bija ņamm, nekad tur nebiju ēdusi. pēc tam mājās torte un tā.

beidzot varēšu skatīties filmas gultā :D
tagad tik vajadzēs daudz laika, lai pārnestu 76 gb uz laptopu, oh my. tikai žēl, ka man nav powerpoints, nezinu, negribas kaut kur netā līst un kaut kādus kreisos meklēt, bet kā es bez powerpointa :s un man atkal jāmeklē, kā tikt pie fotošopa, vairs jau bez tā nevaru dzīvot.
akdievs, 680 gb man vienai. atceros, pirmais dators bija kkur 5 gb un tīri ok dzīvojām.
tagad tikai jāpierod pie septītā, viss liekas tik ļoti dīvaini, nezinu, kur ko meklēt :D

nu tad lai visiem priecīga līgošanās (kaut vai mājās)

beidzot esmu pamodusies, tagad esam ceļā uz tērveti *yawn*

es nezinu, var jau būt, ka tas ir pavisam ikdienišķš skats, bet bija diezgan amizanti redzēt jūrā lienošas pīles. vismaz es personīgi nekad iepriekš nevienu pīli jūrai ne tuvumā neesmu redzējusi.

pa līgosvētkiem ar ģimeni laikam brauksim staigāt pa tērvetes dabas parku, vakarā atpakaļ mājās, tāda īpaša svinēšana laikam nebūs, bet pagaidām izskatās jauki, ja nelīs.
pa jāņiem ēdīsim torti, cerams, veikalā varēs atrast kaut ko jēdzīgu

man aizraujas elpa, kad iedomājos, ka man jau būs 18. akdievs, es palieku veca :D ja godīgi, pagaidām redzu tikai trīs plusus - es turpmāk varēšu iet uz koncertiem, kas notiek klubos/ir pēc pusnakts, es varu durt industriālo bez vecāku atļaujas un maniem vecākiem vairs nebūs atruna 'kad tev būs 18, tad varēsi darīt, ko gribi' (toties tagad būs 'kamēr tu dzīvo zem viena jumta ar mums..', ha). cigaretes neinteresē, alkohols arī so so, mani droši vien sūtīs uz veikalu pēc alus, meh. un tagad visi medicīniskie pakalpojumi par maksu.

rīt pēdējo reizi eju pie zobārsta. mani zobi gada laikā ir krietni pabojājušies. ja labotu par maksu, būtu iztērēti jau ~150 ls. jābeidz. ēst. končas.
akdievs, es negribu vairs iet, šprices ir tik sasodīti sāpīgas, ka gribot negribot sāk asarot acis. bet bez tā viss ok, neko nevar just, arī ne vaigu. visi ir tik jauki, man grafikā atrada vietiņu starp citiem cilvēkiem. veselas trīs reizes (kopā būs četras, es tomēr mēnesi dabūju gaidīt uz pirmo konsultāciju). tanī pat laikā citi nāk ar sāpošiem zobiem un viņiem piedāvā pierakstīties uz augustu. tas man liek domāt par to, vai viņiem tas ir daudz izdevīgāk, kā pieņemt klientus, kas maksā uz vietas, vai arī viņi tiešām ir tik jauki. kāpēc mani visu bērnību neveda pie privātā zobārsta, es nekad neaizmirsīšu tās mokas poliklīnikā

interesanti, durt pīrsingu auss skrimslī ir tik pat sāpīgi? izklausās jau kaut kā vilinošāk, nemāku spriest, bet sooooon >:3