« previous entry | next entry »
Jul. 11., 2012 | 03:30 pm
man šonakt bija ļoti dīvains un spilgts sapnis, liekas, tam bija vairākas nesakarīgas un nesaistītas daļas. kad pamodos, šo to uzdrukāju telefonā un saglabāju melnrakstos, lai neaizmirstu, jo tiešām ļoti reti sapņoju un vēl retāk kaut ko no sapņotā atceros.
esmu lielā kinoteātrī, gaidu filmu. tiešām milzīgā zālē ir tikai daži cilvēki, lai gan vietas ir neskaitāmi daudz. tie sēž lielos un mīkstos sarkana, samtaina auduma krēslos; ekrāns ir trīs reizes lielāks, kā parastos kinoteātros. es stāvu un apbrīnoju, nesaprotu, kāpēc šeit ir tik maz cilvēku.
kādā citā zālē sēž tikai viens cilvēks, skatās filmu un ēd zeltainu sviesta popkornu no sarkani baltas kartona tūtas ar rievainām malām. zāle strauji pildās ar stindzinošu, ledainu, bangojošu jūras ūdeni; uz sejas tam uzmet smiltis, pat trāpa acīs, taču viņš turpina skatīties filmu, it kā nekas nebūtu noticis.
esmu atkal citā zālē, kas ir daudz mazāka. tajā pamazām pieplūst arvien lielāki cilvēku bari, mēs visi sasēžamies, no sarunām ir milzīgs troksnis. visi kaut ko gaida. atnāk kāds cilvēks, sāk runāt par to, ka jāuzņem filma, lai iepriecinātu karalieni. es neko nesaprotu, bet iesaistos un daru visu, ko man liek. esam ietērpušies senlaicīgās drānās, man ir skaista, kupla kleita; tiek filmētas sarunas, kaut kādi notikumi.
atnāk karaliene, nikna, draud mūs visus nogalināt - tas nav tā joka pēc, tā nav nenozīmīga frāze, mēs visi baidāmies un zinām, ka tas var notikt, visur jūtams izmisums.
mēs turpinām filmēt, mani sagrābj stindzinošas bailes, es negribu neko sajaukt, es negribu kļūdīties. karaliene pienāk pie manis, es esmu gatava ielīst zemē, aizbēgt, bet nevaru pakustēties. mani ar riebumu izmet no komandas - es neesmu gana laba; mani pārņem skumjas, bet tajā pašā laikā ir atvieglojums, ka vairs neko nesabojāšu.
sēžu lielā, greznā pils zālē pie ļoti gara svinību galda, kas vai lūst no ēdienu pārbagātības. blakus man ir kāds večuks ar pusgariem, sirmiem matiem, kas atglausti atpakaļ. mugurā tam pasteļu zils uzvalks ar baltu, kruzuļainu kreklu krūšu daļā. klusums, manī rodas miera sajūta - līdz brīdim, kad ienāk karaliene.
kad tā lēnā gaita iet mums garām, katra dakšiņa iemirgojas. es sēžu pusatvērtu muti, nesaprotu, kas notiek. večuks noplāta rokas, es skatos, kā aiz viņas kleitas velkas garš apmetnis. kad viņa nāk atpakaļ, paskatos uz galda, no kura nozudušas pāris dakšiņas, krītu panikā. večuks man atvainojas, pastiepj rokas, atkal tās novēcina, pēkšņi nez no kurienes uzradusies jaunu dakšiņu čupa, es paņemu vienu rokās, nopētu un steidzīgi nolieku sava šķīvja labajā pusē. mums garām atkal dodas karaliene, liekot visām dakšiņām mirgot.
vēlāk es stāvu kaut kur citur, uz manu pusi nikni nāk karaliene. viņa kliedz un atkal draud visus nogalināt, satver mani aiz matiem, kas man ir ļoti gari un kupli, rotāti ar sīkām pērlītēm. viņa tos plēš visu acu priekšā, mani pārņem dusmas, pie rokas pēkšņi gadās šķēres un es ar tām draudu izdarīt to pašu. viņa atlaiž mani, novēcina roku un mani mati atkal ir veseli. viņa vārās dusmās un aiziet prom.
esmu ļoti nobijusies, kliedzu, ka negribu mirt, aizskrienu. atstutējos pret sienu, noslīdu un apsēžos blakus klasesbiedram; nolieku galvu viņam uz pleca un klusi šņukstu. beigās atklājas, ka karaliene nevienu netaisās nobeigt, ka viss bijis joks.
visi skrien prom, aiz stikla durvīm redzu sevi mazu bērnībā, zaļos svārciņos un žaketītē, biezām, baltām zeķubiksēm, melnām lakkurpītēm un ar māsīcas zaļi sarkano, rūtaino beretīti. bērnības es tveras mammai pie rokas, viņa vēl ir ļoti jauna, tieviņa, ar īsiem, sarkanbrūniem matiem. šī sapņa daļa bija kā filma - skats uz nobrīnījušos mani, mute puspavērta pārsteigumā un apjukumā. es skatos caur stikla durvīm un jūtu, ka netieku viņām klāt. garām paiet ļaužu bari, es ceļos pirkstgalos un cenšos kaut ko saskatīt, bet nevaru, man ik pa laikam kāds uzgrūžas; kad tieku pie durvīm, bērnības es kaut kur nozūd. izmisīgi veros pūlī, līdz beidzot ieraugu, kādu krietnu gabalu no manis, viņas dodas uz tuneli.
skrienu pa betona kāpnēm, kas izskatās gluži kā rīgas centrāltirgū, skrienu, pēkšņi apstājos, paveros uz leju, nākamais pakāpiens ir bezdibenis, nē, drīzāk tādu kā dvīņu torņu virsotne, spoži stikli, mākoņi, debesis, lejā neko nevar redzēt. es aizturu elpu, man sākas panika un atkāpjos. paveros apkārt - tā ir tikai ilūzija, patiesībā tie ir apdrupuši pakāpieni, kuros sakrājies lietus ūdens peļķes, tajos atspoguļojas apkārt esošie debesskrāpji.
es paceļu acis un nekur vairs nemanu māti, esmu viņas pazaudējusi, nezinu, ko darīt tālāk. izlemju doties uz priekšu.
nonāku tumšā, dzestrā vietā, visapkārt ir sarūsējušas dzelzs kāpnes un margas; man ir auksti, sajūtu rūsas un trūdošu lapu smaku. kāpnes ir visos virzienos, milzīgi pūļi kaut kur steidzas.
man nav daudz laika, izmisīgi skrienu un garāmgājējiem prasu, kurā virzienā ir rīga, man neviens neatbild. skrienu pa kreisi, uzgrūžos kādam īdzīgam vīrietim, atkārtoju savu jautājumu, viņš nikni atcērt, ka ceļš ir taisni priekšā.
es eju, eju, cilvēku kļūst arvien mazāk, iznāku kaut kur uz šosejas pie tilta. sastopu trīs tūristus - divus vīriešus uz riteņiem un sievieti uz kaut kāda zema braucamā, es pat nezinu, kas tas bija; prasu ceļu, arī viņi ir apmaldījušies. redzu, mums garām paiet tas pats īdzīgais vīrietis, mammas draudzene skrien viņam pretī, šie abi laimīgi iekrīt viens otra skavās. noskumstu, gribēdama to pašu.
dodos uz tilta pusi, pamanu kādu dzērušu, netīru un noskrandušu bezpajumtnieku melnā sporta tērpā ar melnu keponu, ceļasomu rokā, biezām ūsām, atkal prasu ceļu. "pa labi un uz priekšu" viņš saka, es atkal eju ātrā solī, nogriežos pa kreisi (tur kreisā puse bija mūsu labā un otrādi), eju uz priekšu, līdz nonāku tumsā.
un tad es pamodos.
esmu lielā kinoteātrī, gaidu filmu. tiešām milzīgā zālē ir tikai daži cilvēki, lai gan vietas ir neskaitāmi daudz. tie sēž lielos un mīkstos sarkana, samtaina auduma krēslos; ekrāns ir trīs reizes lielāks, kā parastos kinoteātros. es stāvu un apbrīnoju, nesaprotu, kāpēc šeit ir tik maz cilvēku.
kādā citā zālē sēž tikai viens cilvēks, skatās filmu un ēd zeltainu sviesta popkornu no sarkani baltas kartona tūtas ar rievainām malām. zāle strauji pildās ar stindzinošu, ledainu, bangojošu jūras ūdeni; uz sejas tam uzmet smiltis, pat trāpa acīs, taču viņš turpina skatīties filmu, it kā nekas nebūtu noticis.
esmu atkal citā zālē, kas ir daudz mazāka. tajā pamazām pieplūst arvien lielāki cilvēku bari, mēs visi sasēžamies, no sarunām ir milzīgs troksnis. visi kaut ko gaida. atnāk kāds cilvēks, sāk runāt par to, ka jāuzņem filma, lai iepriecinātu karalieni. es neko nesaprotu, bet iesaistos un daru visu, ko man liek. esam ietērpušies senlaicīgās drānās, man ir skaista, kupla kleita; tiek filmētas sarunas, kaut kādi notikumi.
atnāk karaliene, nikna, draud mūs visus nogalināt - tas nav tā joka pēc, tā nav nenozīmīga frāze, mēs visi baidāmies un zinām, ka tas var notikt, visur jūtams izmisums.
mēs turpinām filmēt, mani sagrābj stindzinošas bailes, es negribu neko sajaukt, es negribu kļūdīties. karaliene pienāk pie manis, es esmu gatava ielīst zemē, aizbēgt, bet nevaru pakustēties. mani ar riebumu izmet no komandas - es neesmu gana laba; mani pārņem skumjas, bet tajā pašā laikā ir atvieglojums, ka vairs neko nesabojāšu.
sēžu lielā, greznā pils zālē pie ļoti gara svinību galda, kas vai lūst no ēdienu pārbagātības. blakus man ir kāds večuks ar pusgariem, sirmiem matiem, kas atglausti atpakaļ. mugurā tam pasteļu zils uzvalks ar baltu, kruzuļainu kreklu krūšu daļā. klusums, manī rodas miera sajūta - līdz brīdim, kad ienāk karaliene.
kad tā lēnā gaita iet mums garām, katra dakšiņa iemirgojas. es sēžu pusatvērtu muti, nesaprotu, kas notiek. večuks noplāta rokas, es skatos, kā aiz viņas kleitas velkas garš apmetnis. kad viņa nāk atpakaļ, paskatos uz galda, no kura nozudušas pāris dakšiņas, krītu panikā. večuks man atvainojas, pastiepj rokas, atkal tās novēcina, pēkšņi nez no kurienes uzradusies jaunu dakšiņu čupa, es paņemu vienu rokās, nopētu un steidzīgi nolieku sava šķīvja labajā pusē. mums garām atkal dodas karaliene, liekot visām dakšiņām mirgot.
vēlāk es stāvu kaut kur citur, uz manu pusi nikni nāk karaliene. viņa kliedz un atkal draud visus nogalināt, satver mani aiz matiem, kas man ir ļoti gari un kupli, rotāti ar sīkām pērlītēm. viņa tos plēš visu acu priekšā, mani pārņem dusmas, pie rokas pēkšņi gadās šķēres un es ar tām draudu izdarīt to pašu. viņa atlaiž mani, novēcina roku un mani mati atkal ir veseli. viņa vārās dusmās un aiziet prom.
esmu ļoti nobijusies, kliedzu, ka negribu mirt, aizskrienu. atstutējos pret sienu, noslīdu un apsēžos blakus klasesbiedram; nolieku galvu viņam uz pleca un klusi šņukstu. beigās atklājas, ka karaliene nevienu netaisās nobeigt, ka viss bijis joks.
visi skrien prom, aiz stikla durvīm redzu sevi mazu bērnībā, zaļos svārciņos un žaketītē, biezām, baltām zeķubiksēm, melnām lakkurpītēm un ar māsīcas zaļi sarkano, rūtaino beretīti. bērnības es tveras mammai pie rokas, viņa vēl ir ļoti jauna, tieviņa, ar īsiem, sarkanbrūniem matiem. šī sapņa daļa bija kā filma - skats uz nobrīnījušos mani, mute puspavērta pārsteigumā un apjukumā. es skatos caur stikla durvīm un jūtu, ka netieku viņām klāt. garām paiet ļaužu bari, es ceļos pirkstgalos un cenšos kaut ko saskatīt, bet nevaru, man ik pa laikam kāds uzgrūžas; kad tieku pie durvīm, bērnības es kaut kur nozūd. izmisīgi veros pūlī, līdz beidzot ieraugu, kādu krietnu gabalu no manis, viņas dodas uz tuneli.
skrienu pa betona kāpnēm, kas izskatās gluži kā rīgas centrāltirgū, skrienu, pēkšņi apstājos, paveros uz leju, nākamais pakāpiens ir bezdibenis, nē, drīzāk tādu kā dvīņu torņu virsotne, spoži stikli, mākoņi, debesis, lejā neko nevar redzēt. es aizturu elpu, man sākas panika un atkāpjos. paveros apkārt - tā ir tikai ilūzija, patiesībā tie ir apdrupuši pakāpieni, kuros sakrājies lietus ūdens peļķes, tajos atspoguļojas apkārt esošie debesskrāpji.
es paceļu acis un nekur vairs nemanu māti, esmu viņas pazaudējusi, nezinu, ko darīt tālāk. izlemju doties uz priekšu.
nonāku tumšā, dzestrā vietā, visapkārt ir sarūsējušas dzelzs kāpnes un margas; man ir auksti, sajūtu rūsas un trūdošu lapu smaku. kāpnes ir visos virzienos, milzīgi pūļi kaut kur steidzas.
man nav daudz laika, izmisīgi skrienu un garāmgājējiem prasu, kurā virzienā ir rīga, man neviens neatbild. skrienu pa kreisi, uzgrūžos kādam īdzīgam vīrietim, atkārtoju savu jautājumu, viņš nikni atcērt, ka ceļš ir taisni priekšā.
es eju, eju, cilvēku kļūst arvien mazāk, iznāku kaut kur uz šosejas pie tilta. sastopu trīs tūristus - divus vīriešus uz riteņiem un sievieti uz kaut kāda zema braucamā, es pat nezinu, kas tas bija; prasu ceļu, arī viņi ir apmaldījušies. redzu, mums garām paiet tas pats īdzīgais vīrietis, mammas draudzene skrien viņam pretī, šie abi laimīgi iekrīt viens otra skavās. noskumstu, gribēdama to pašu.
dodos uz tilta pusi, pamanu kādu dzērušu, netīru un noskrandušu bezpajumtnieku melnā sporta tērpā ar melnu keponu, ceļasomu rokā, biezām ūsām, atkal prasu ceļu. "pa labi un uz priekšu" viņš saka, es atkal eju ātrā solī, nogriežos pa kreisi (tur kreisā puse bija mūsu labā un otrādi), eju uz priekšu, līdz nonāku tumsā.
un tad es pamodos.