surrender -

uuuun tas nu ir izdarīts.



beidzot, beidzot.

šodien ar draudzeni gājām uz pilsētu, īsti nezināju, kur tieši atrodas salons, tāpēc bija tāds 'vismaz pameklēsim'. atradām ļoti viegli, es nesaprotu, kā ar otru draudzeni varējām neieraudzīt izkārtni (pēc meklējumiem tieši nospriedām, ka beigās noteikti izrādīsies, ka esam gājušas garām).
ejot uz otro stāvu, viņa man vēl teica, lai apdomājot vai man tiešām to vajagot :D

kad bijām pie durvīm, ievilku elpu un gājām iekšā. tur dīvāniņā ar datoru klēpī čiloja čalis (kā jau tāda veida darbā strādājošie - ar lieliem tuneļiem, pīrsingiem, daudz skaistiem tetovējumiem, arī uz sejas) un meitene ar lillā matiem. pie studijas sienām tik daudz skaistu zīmējumu, pilnīgi gribējās sev uztetovēt to vārnu, kas viņam virs rakstāmgalda bija piestiprināta.

teicu, ka gribu izdurt pīrsingu un prasīju, vai to var izdarīt tagad. par spīti tam, ka iekšēji sapratu, ka var, un ne jau nu cilvēki tā visu laiku iet durstīties/taisīt tetovējumus, es tomēr nebiju gatava atbildei 'jā', jo es vienmēr paredzu sliktāko un domāju, ka varbūt tur vajadzēs pierakstīties vai kā. prieciņš, ka vairs ilgāk nevajadzēja gaidīt.

čiki briki viņš tur visus štrumentus sagatavoja, uzvilka cimdus, tikmēr mēs sēdējām un šķirstījām žurnālus. draudzene bija satraukusies vairāk, kā es.

tad man teica, lai noguļos uz galda/krēsla/kas nu tas skaitās, notīrīja man ausi ar spirtiņu un kaut ko uzsmidzināja (laikam pretsāpju līdzekli, bet nu lol). ar katru reizi, kad man apstrādāja ausi, mana sirds sāka lēkāt arvien straujāk, sitās pret ribām, līdz likās, ka tās izlauzīs un aizlēks prom. bet tiešām, nekad iepriekš tik ļoti satraukta neesmu bijusi, viss ķermenis trīcēja, likās, ka pat rokas un kājas pukst, ka visa vibrēju, tūlīt novelšos no galda. grūti izskaidrot, jo liekas ka vārdi ir par vāju. šis pavisam noteikti bija eksāmenu satraukums reiz divdesmit.

sajutu adatas pieskārienu pie auss augšējās daļas un tad sekoja dūriens. nebija īpaši sāpīgi, viena sekunde un viss. ar apakšējo caurumu gan bija daudz trakāk. likās, ka man dur ilgāk un tā lēni, lēni, lai gan tā noteikti nebija. it kā no duršanas tas bija viss, bet tam sekoja stienīša ielikšana, kas likās tik pat sāpīga. damn, apakšējais caurums bija nāvīte, atļāvos puslīdz skaļi izpūst elpu un sakost zobus :D

pa vidu tam visam meistars prasīja vai esmu dzīva un nobrīnījās, ka man nav caurdurtas ļipiņas.

pastāstīja, ko vajag/nevajag darīt, uzaicināja pēc nedēļas atnākt, atrādīt kā dzīst. samaksāju, pateicos un aizgājām.

auss ļoti sūrstēja; pirms izgājām laukā, likās, ka vējiņš atvēsinās, bet nē, paldies, dabūju nedaudz sāniski iet :D

pārnācu mājās, atrādīju visiem, brīnījos par to, ka sencis neiebilst, turpretī, kad atbrauca krustmāte, viņas reakcija bija tāda kā noraidoša, tā ka man jādomā, vai viņi uz brīdi nesamainīja personības vai kā.

bija dīvaini, jo visa trīcēju, mamma piedāvāja iedzert analgīnu pret sāpēm, bet nelikās tik traki. ļoti nāca miegs, laikam vairs skolas laikā neiešu gulēt pusdesmitos, jo no rīta pēc tam tik šausmīgi gribas gulēt, visu dienu jāžāvājas, kuro reizi jau pierādījās, ka labāk gulēt mazāk, nekā vairāk. pēc kādas stundas tomēr paprasīju, lai iedot to tableti, jo sāka sāpēt galva. rokas trīc vēl joprojām.

kopumā esmu ļoti priecīga, sāpīgākais, šķiet, ir aiz muguras. protams, dzīšanas process nebūs patīkams, ir iespēja ausi nejauši kaut kur aizķert vai atsist, bet nu mēģināšu būt uzmanīga. wiiiiiiiiii

es tikai tagad nezinu vai man tagad mati jānēsā savākti, vai var atstāt izlaistus